Aizraujoša ģeogrāfija - стр. 25
– Jā, dārgais Metodij, – nekromants sacīja, uzliekot roku uz sirds. – Mani sauc Daniels, šī ir mana draudzene Alīna, un šis ir mans melnais pūķis.
«Nāc iekšā, nāc iekšā,» burvis nomurmināja, atverot viesiem bibliotēkas durvis.
Un visi trīs iegāja vienīgajā telpā, kuru īpašnieks pamatoti nosauca par grāmatu glabātuvi.
Poliglota burvja mājvieta ne ar ko neatšķīrās no tradicionālajiem divdesmitā gadsimta krievu mājokļiem: vienvietīga istaba, darba vieta un guļamistaba vienlaikus, šaurs koridors, virtuve trīs reiz trīs metrus. Un, būdams no grīdas līdz griestiem izklāts ar visdažādākajām vārdnīcām, šāds dzīvoklis izskatījās vēl mazāks, nekā bija norādīts orderī.
Metodijs aizsedza logus vienīgajā istabā ar melniem aizkariem, kas nelaida iekšā nevienu gaismas staru. Vismaz kaut ko varēja redzēt tikai pateicoties nelielai lampiņai, kas stāvēja uz maza apaļa galdiņa istabas vidū. Visas mēbeles bija izgatavotas tikai no koka, un paklāju vietā vecais vīrs uz grīdas izklāja lāču ādas.
«Šeit,» vectēvs sūdzējās, no aiz stūra paņēmis kāpnes, «viņš dzīvoja ciematā, viņam bija laba māja, priedes karkass, tāpēc viņi to nojauca, nolādētie troļļi, viņi, redz, paplašināja pilsētu., un lai nesadusmotos un nesūtītu vēstules Domei, viņi man iedeva dzīvokli.
Kurnējot, viņš nolika kāpnes pie viena no plauktiem un piegāja pie apaļā galda, uz kura bez lampas gulēja liela piezīmju grāmatiņa ar sīku rokrakstu. Tā tikai skolēni raksta krāpšanās lapas un pieredzējuši burvji iekodē viņu gudrības.
– Jā, dārgie viesi, kādas valodas jūs vēlētos apgūt? Mūsdienu – simts dolāri, senie – tūkstotis, šifrēšana – pieci.
«Es gribu zināt mūsdienu krievu valodu,» Dens sacīja, ievācot kabatā naudu.
Kad viņš atrada simts dolāru banknoti, viņš nolika to uz galda sava vectēva priekšā.
Apmierinātais vecais vīrs pasmaidīja un, pacēlis garā lina krekla malu, stenēdams uzkāpa uz kāpnēm un izņēma no augšējā plaukta mazu mīksto iesējumu grāmatiņu.
– Vai Lielais un Varenais aizņem tik maz vietas? – Alīna bija pārsteigta.
Tad viņa sāka lasīt uzrakstus atlikušajās vārdnīcās: angļu, spāņu, itāļu. It kā viņa būtu nonākusi ārzemju literatūras nodaļā. Bet visas pārējās grāmatas bija daudz biezākas par vārdnīcu, ko ieguva viņas vectēvs, un tas viņu satrauca. Bet diemžēl ir par vēlu. Pirms viņa paguva dalīties savās aizdomās ar Denu, vecais vīrs sāka burvestību.
Metodijs nosēdināja nekromantu pie apaļā galda viņam pretī. Burvis, kurš izrādījās gandrīz divreiz garāks par veco poliglotu, uz mazā, zemā trīskāju ķeblīša jutās ļoti neērti. Bet viņš izturēja, jo ieguldīt zināšanas piecās minūtēs ir daudz ātrāk nekā pašam apgūt valodu.
Kopumā poliglotu burvība vienmēr ir uzskatīta par ļoti bīstamu. Jebkurš maģisks efekts uz smadzenēm ir šāds. Viens nepareizs vārds burvestībā, un cilvēks var uz visiem laikiem zaudēt atmiņu vai dzimtās valodas zināšanas. Tāpēc, kā Dens paguva pastāstīt Alīnai ceļā pie Metodija, bērnībā visi burvji un burvji mācījās vienu vai divas svešvalodas, un tad, divdesmit gadu vecumā, viņiem ļāva apmeklēt poliglotu burvi, lai viņi varētu labot savu. gramatiku un noņemiet to akcentu. Šādas darbības nav pārāk bīstamas, ir grūti kļūdīties burvestībās, lai uzlabotu zināšanas. Kāpēc ir tā, ka? Visa būtība nav maģijas zinātnē, bet gan tajā, ka neko nevar dot par velti. Un pat tad, ja licencēts poliglots burvis piecās minūtēs iemācīs kādu runāt pļāpā, otrā pasaules malā šīs valodas pazinējs var pilnībā zaudēt atmiņu. Burvji šo efektu sauca par dabas vienlīdzīgas apmaiņas likumu.