Aizraujoša ģeogrāfija - стр. 27
Kad Alīna nolaida roku, tornado pārstāja cirkulēt, un smiltis nokrita zemē vienmērīgā lokā ap meiteni. Noteikti pēc šīs burvestības burvju mākslinieka dzīvoklim bija nepieciešama tīrīšana.
Burve nolika Ožegova vārdnīcu uz galda pie Dana kājām un skatījās uz veco vīru ar valdzinošu skatienu:
– Iemāci viņam krievu valodu atpakaļ! Izlabojiet savas kļūdas.
Pateicībā par kolekcijas saglabāšanu Metodijs piekrita, neskatoties uz to, ka ugunsgrēks notika Alīnas neuzmanības dēļ. Kaut kā vecais vīrs ātri aizmirsa sliktās lietas, bet likās, ka labās lietas viņš ilgi atcerējās labi. Viņš neprasīja no drosmīgās burves simts dolāru apmaiņā pret nekromanta pussadegušo banknoti, kas izlīda no smilšainā kalna.
Vectēvs izkratīja smiltis no sandalēm un lūdza Denu nokāpt no galda un apsēsties uz krēsla.
– Noskuj sevi! – klients izbāza mēli vectēvam.
– Es tevi noskūšu! – burvis ievaidējās, iespērdams vienu no galda kājām.
Dens kaut ko gaidīja no vecā vīra, bet ne to, ka viņa kāja paliks uz goda vārda. Rezultātā viņš sāpīgi nokrita uz muguras, atsitoties ar galvu pret vārdnīcu kaudzi.
– Tu esi muļķis, sapuvis vecis, cirvgalvis! – viņš caur zobiem nočukstēja, paceļot no grīdas nodzisušo lampu.
Alīna izņēma to no burvju mākslinieka rokām un, sarāvusi pirkstus, aizdedzināja dakti, vēlēdamās iedot lampu vectēvam, taču tā nebija. Nekromants to turēja pie pamatnes ar spēcīgu tvērienu un negrasījās no tā padoties. Viņš paraustīja lampu pret sevi tā, ka burve gandrīz ar degunu iekrita vecā vīra Metodija putekļainajās, izkaisītajās grāmatās. Dens saspieda lampu kreisajā rokā un ar labo sāka kustēties pāri liesmai, it kā viņš rakstītu gaisā greznas rūnas. Lūk, kā nekromanti buram savus burvestības!
Burvis ar lampu gāja taisni pretim vecajam poliglotam, kurš tajā laikā skaitīja burvestību pār Ožegova vārdnīcu.
Pūķis cītīgi skricelēja četrrindes, galvu nepaceļot. Šādos brīžos mūza nāca pie viņa bez prasīšanas un negāja prom, līdz dzejnieka īpašnieks paveica varoņdarbu.
Alīna neko nevarēja izdarīt. Atlika tikai paļauties uz likteni. Lapsas āda mirdzēja zilā krāsā, un vecais vīrs pievērsās nekromantam. Un viņš jau bija pacēlis augstu virs sevis lampu ar gatavu burvestību un dvēseli, kas izsaukta no mirušo valstības. Tas ir gluži kā ilustrācija filmai «Noziegums un sods» maģiskajā pasaulē, tikai Raskoļņikova motīvi ir pilnīgi stulbi.
Vectēvs, kā burve nereti vēlāk atcerējās, izrādījās veikls un bija gatavs jebkurai klientu rīcībai, tāpēc precīzi meta nekromantam pa galvu un ripināja galvu pāri papēžiem pie kājām.
Akls Dens, kurš nebija gaidījis šādu notikumu pavērsienu, nometa lampu fikusa podā, kas stāvēja uz loga.
Tajā pašā mirklī telpu piepildīja vīraka smarža, un visi klātesošie aizvēra acis, jo asā migla sāpīgi iedzēla varavīksnenē. Tikai minūti vēlāk izmisušais pūķa rakstnieks nolēma savām acīm redzēt sava vectēva varoņdarbu.
– Kas tas bija? – nekromants noņēma no pieres izbalējušo lapsas ādu.
Alīna un Metodijs sēdēja dažādos stūros, aizvēra acis un nolieca galvas. Apmierinātais pūķis, mēlē sakodis, rakstīja nākamo dzejoļa nodaļu, un fikusa vietā uz loga sēdēja nekustīgs garspalvains bruņurupuča kaķis.
– Yana?! – Dens nobolīja acis. – Es tev nezvanīju!
Dzīvnieks atbildot ņaudēja, bet nekustējās. Nobijusies burve vispirms atvēra vienu aci un, sapratusi, ka briesmas ir pārgājušas, atvēra otru. Poliglots vectēvs darīja to pašu.