Viņa kaitējošais pirkums - стр. 17
Tas nebeigsies tikai ar skūpstiem. Zvērs negrasījās ilgāk gaidīt un aprobežoties ar šķīstību, uzzinājis, ka upuris vairs nav meitene.
Viņa roka piegāja pie viņa biksēm un atpogāja tās.
Es šausmās paskatījos uz viņu, metot mežonīgus skatienus uz priekšā sēdošajiem apsargiem, kuri klusēja.
Vai viņš mani izdrāzīs tieši šeit? Viņu priekšā?
Spriežot pēc vispārējā miera, šī nav pirmā reize.
– Bāc! – izdvesu un ar kājām iegrūdu viņu krūtīs.
Es neredzēju, vai mēs braucam vai stāvam pie luksofora, man tam nebija laika. Es atvēru durvis un izkritu no šī elles velna, cerot uz labāko. Par laimi mašīna palēnināja ātrumu un tas mani izglāba no iespējamām traumām.
Es aizbēgu no viņa, šīs mašīnas, klupdams un metoties uz priekšu pa ceļu, atmiņu vadīta par zvērību, kas tikko tika pastrādāta pret mani.
Skrien! Ātrāk! Es atskatījos uz sargu, kurš steidzās pēc manis un skrēja vēl ātrāk, pieliekot visas pūles.
Es neesmu lieta vai dzīvnieks!
Ceļš bija tikai viens, tāpēc šeit es biju ierobežota savā iespējamā izvēlē, pa to virzoties uz priekšu, izstumjot no ceļa pretimbraucošos gājējus, nolecot un steidzoties tālāk.
Es vēlreiz paskatījos apkārt un pamanīju, ka mans vajātājs ir palicis.
Ha ha! Viņš satvēra sānu. Ir skaidrs, ko es darīju iepriekšējā dienā. Acīmredzot ne treniņš.
Šī atziņa man deva priecīgu cerību. Tagad jūs noteikti mani nepanāksit!
Ar šādām domām es pēkšņi atklāju, ka esmu iesprostota. Kāds puisis satvēra mani aiz rokas un ievilka savās rokās, ievelkot spēcīgo roku gredzenā.
Vai viņš to darīja ar nolūku? Vai jūs redzējāt, kā viņi man sekoja?
Es raustījos un raustījos, cenšoties pēc iespējas ātrāk atbrīvoties un aizbēgt no šejienes. Bet viņa tēraudais tvēriens neļāva viņam izkļūt no šīs lamatas.
Viņa dusmās sakoda zobus. Vēl mazliet, un es būtu uzdūrusies viņam virsū un sakodusi!
– Ļauj man iet! – noņurdēju un tikai tad pacēlu skatienu uz viņu. Un pretestība samazinājās.
Šoks. It kā tajā brīdī manī iespēra zibens.
Tas puisis. Jaņ… Mans lāsts. Un mana pestīšana?
"Es palīdzēšu," viņš tikai elpoja, ciešāk satvēris.
Tieši tā. Mana pestīšana.
Un šie vārdi mani nomierināja. Es pēkšņi sapratu, ka esmu gatava viņam uzticēties par visiem 100 procentiem.
Neviens man nekad nav licis tā justies. Vai sekss jūs saveda kopā?
Manā dvēselē radās pārliecība, ka viņš mani viņiem neatdos.
Atvieglojumu un atslābuma vilnis pārņēma manu ķermeni, it kā es pēc skolas būtu atnācis mājās un apgūlies uz dīvāna, lai skatītos televizoru.
Viņa roka vairs neturēja mani tik rupji, bet maigi, uzmanīgi. Pāri manai ādai pārskrēja zosāda.
"Alise, labāk atgriezies," viens no mana sagūstītāja sargiem izveda mani no šīs hipnotisma.
Un atkal atgriezās bailes, panika un vēlme tikt prom no šejienes.
"Nē," es izmisumā kliedzu.
Un mans vīrietis uztvēra manas jūtas un uzreiz iestājās par mani, izraisot milzīgu pateicības sajūtu, pasargājot mani no drošības.
Es skatījos no viena apsarga uz otru, cerot, ka tas neiznāks kautiņā.
Divi slepkavas pret vienu… Un tad es pamanīju vienam rokās pistoli.
Viņi turpināja runāt, bet es nesadzirdēju jēgu, es tikai vēroju, kā tuvojas cits dalībnieks.
Pat pistole neizraisīja tik daudz emociju kā ar Segmuzovu.
"Alisei nav izvēles," viņa ļaunā, netiešā balss sasniedza mani.
Segmuzovs gāja graciozi, laiski tuvojoties no ceļa malas. Viņš klusi gāja, un no viņa acīm bija skaidrs, ka viņš ir gatavs jebkurā brīdī uzsist, izraisot man jaunu panikas lēkmi.