Viņa kaitējošais pirkums - стр. 11

Es to sauktu par alkohola reibumu. Spēcīgs alkohola reibums un no tā izrietošā bezbailība ar apņēmību mainīt savu likteni.

"Ak, bet nē," es pasmaidu, priecīga par savu atbildi.

Manas acis ir pārliecības pilnas, un manās lūpās ir smaids. Esmu apmierināts.

Kāzas nenotiks, un līdz ar to arī izpirkuma maksa.

Smuki. Un neviens negaidīja tādu pavērsienu. Īpaši es.

Ass vīrieša rokas pamājums, kas pagadās tuvumā, un es kā notriekta nokrītu uz grīdas. Pēdējā brīdī man izdodas nolikt rokas sev priekšā, un tas mani paglābj no rupjas piezemēšanās uz grīdas.

Es paceļu galvu, neticot tam, kas tikko notika, un paceļu skatienu uz tēvu.

– Vai tu mani siti? – es vēlreiz jautāju, pieskaroties lūpai un atrautīgi lūkojoties asinīs uz pirkstiem.

Viņa pļauka bija nejauša, taču pat ar šo sitienu pietika, lai mani ievainotu un nomestu no krēsla.

– Kā tu uzdrošinies! – viņš norūc, savilkdams dūres un rēgojas pār mani, kas man liek no viņa baidīties jau otro reizi šo divu dienu laikā. – Atkritumi!

Viņa seja ir satracināta, acīs mirgo zibens. Es lēnām rāpu atpakaļ.

Esmu šokā. Pabeigts!

"Pagaidi, Jevgeņij Borisovič," Ians iesaistās mūsu nepatīkamajā diskusijā, atraujot manu tēvu no manis. – Ļaujiet man pašam to izdomāt. Darījums notiks. Kā solīju, es atmaksāšu jūsu parādu.

– Es nekādā gadījumā nekļūšu par tavu sievu! – es kliedzu, skatoties uz šiem diviem.

Mans kakls ir tik sauss, ka man sēkšana.

– Viņa ir pilnīgi nekaunīga! – sašutis paziņo mans tēvs, kurš man pēkšņi kļuva pilnīgi svešs.

Viņš nekad nebija pret mani maigs, bet arī neļāva sevi atlaist. Un tad bija tā, it kā viņš būtu no ķēdes atrāvies.

Vai tiešām bizness viņam ir pirmajā vietā? Svarīgāka par ģimeni?

"Es aizvedīšu viņu pie ārsta," Īans pasmaida, palūkojoties uz tēvu. "Es tur uzzināšu."

Un tēvs klusē un pēc dažām sekundēm piekrītoši pamāj.

Es mēģinu saprast, par ko viņi runā. Sākumā likās, ka runa ir par lūpu… Bet tagad tas man tikai sāk apjaust.

– Ko? – Es neticu tam, ko redzēju sev priekšā. – Es tev tā teicu! Es neesmu jaunava! Atstāj mani vienu. Meklējiet citu gultas veļu.

Beidzot nolemju piecelties. Tēvs tukši skatās uz mani.

"Jā, ārsts šajā gadījumā būs optimāls," viņš atkārto savu spriedumu.

It kā viņi mani nedzird! Es kūsājos no sašutuma!

"Vai tu mani vienkārši atdosi viņam?" Tava vienīgā meita kādam nelietim? Es tev saku, es nederu par sievu!

"Tā esmu pati vainīga," viņš atbild un novēršas. – Saki, ka esi jaunava, un viss. Un ārsta nebūs.

Kādas muļķības!

Īans pakrata galvu, apstiprinot, ka šis ir pilnīgs bērnudārzs. Viņš stāv blakus savam tēvam un abi šaubīgi skatās manā virzienā.

Viņi cenšas saprast, vai es meloju vai nē.

– Atvainojiet, bet es vairs neesmu pārliecināts…

Es vienkārši nespēju noticēt, kas notiek. Mani pirksti balstās pret skapja durvīm, kuras es satvēru nemanot tik stipri, ka mani pirkstu locītavas kļūst balti.

– Nē, ne jaunava! – pēc apjukuma izdodu. – Visi pārtrauc!

– Viņa jokoja. Vakar es ar viņu runāju,” bliež kāds piecdesmit gadus vecs vīrietis ar sirmiem matiem. – Viss bija labi… Viņa to darīja speciāli!

Viņš apspriež mani kā preci!

– ES to ienīstu! – nočukstu, savilkdama dūres.

Es gribu viņam uzsist.

"Viss nāks savās jēgas, meitiņ," mamma atdzīvojas un tikko lidoja pie manis. – Tā ir labāk, ticiet man.

Es jūtu viņas rokas uz saviem pleciem un vienkārši raustu tās.