Velns slēpjas uzpurnī - стр. 9
Patiesībā, kas gan viņu varētu apbēdināt vairāk kā sevis žēlošana. Viņa piespiedās tuvāk Belcebulam, nejūtot, ka viņš ir garīgi un fiziski izsmelts.
Asaras. Sievietes. Visas viņu ainas sākas un beidzas ar šiem slapjiem trikiem. Viņi vēl toreiz dzīvoja harmonijā, un šāda aina nevarēja kaitēt ne viņai, ne viņam. Sāra nopūtās uz Belcebula krūtīm, nedomājot, ka asaras viņu padarīs traku. Jo labāk. Šajā aizraujošajā brīdī viņa visvairāk vēlējās, lai Belcebuls būtu pārņemts ar domu, ka viņa ir visbrīnišķīgākā sieviete, ko viņš jebkad ir saticis. Tikmēr šajās asarās nebija nekā īpaši aizkustinoša, un Belcebuls tikai nodrebēja no kaut kādas neskaidras sajūtas. Viņš nevarēja nejust savas pozīcijas ievainojamību. Var šķist, ka Belcebuls izvairās no sievietēm, un gadījumos, kad tas nav iespējams, viņš viņu priekšā spēlēja stoiku. Spriediet viņu, kā vēlaties, tikai neaizmirstiet, ka viņš ir velns. Patiesības labad jāsaka, ka viņa tieksme pret sievietēm bija apšaubāma un apbrīna pret viņām mērena, kas acīmredzot izslēdz daudzsievību.
Pēc dejas, kuras dēļ Sāra bija nožēlojama no pārliekas laimes, viņa ar juteklīgu skatienu iedūrās Belcebulā un izņēma no kamīna dzegas kastīti, kas bija iesaiņota zelta reljefā papīrā.
– Priecīgus Ziemassvētkus, dārgā.
Belcebuls paklausīgi pieņēma skūpstu uz vaiga. Dāvana, ko viņš saņēma, bija Marc Jacobs smaržas.
«Jūsu dāvana ir guļamistabā,» viņš teica.
– Kas tur ir?
– Nāc un paskaties.
Pēc divām minūtēm Sāra atgriezās ar savvaļas ziedu pušķi.
– Dievs! Kā tas ir iespējams? Kumelītes, īrisi, lupīna, akvilēģija, zilā rudzupuķe, neļķes un viss vienā buķetē! Kā jūs zināt, ka es dievinu savvaļas ziedus?
– Es esmu velns, atceries?
– Es jūku pēc tevis!
To pateikusi, Sāra ar prieku ieelpoja biezo ziedu aromātu un, izelpojot, atkal ilgi vaidēja. Netālu stāvēja Belcebuls, un viņa saspieda viņa roku virs plaukstas locītavas.
– Ak, Belcebul, es, protams, zinu, tu visu noliegsi, bet atzīsti, ka mīli mani. Nu vismaz tu mani apbrīno! Jā jā. Es redzēju tavas aizraušanās pazīmes. Pat ja sajūta bija aprakta kaut kādā viltības, izlikšanās, ārišķīgas vienaldzības sajaukumā, ko tev patīk sev uzvilkt. Šī dīvainā, negaidītā mīlestība tevi iedvesmoja – tu man atnesi meža ziedus ziemā! Neslēp savas jūtas, neļauj šai mīlestībai pret mani izgaist!
Tikko atguvies no tik pārsteidzoša monologa, viņš jautāja:
«Sakiet man, vai jūs pa ceļam uz šejieni kaut kur sasitāt galvu?»
– Ak, es nezinu, ko es saku. Es esmu jums pateicīgs par prieku, ko jūs man sagādājāt. Lai ko tu teiktu, mēs varētu dzīvot kopā…
«Ellē,» piebilda Belcebuls. – Vietas pietiek visiem.
Viņš pasmaidīja un virzījās uz dīvāna pusi, nolika spilvenu zem galvas, apgūlās uz muguras un izstiepa kājas ar vārdiem:
– Bija daudz darāmā. Es esmu kā izgriezts sūklis.
Sāra apsēdās pie viņa kājām un ielika pušķi viņam klēpī.
– Noguris? viņa jautāja.
– Jā. Ja vien jūs zinātu, cik grūti ir būt velnam.
– Ak, Belcebul, mans nabadziņš!
Pēc šiem vārdiem, kas liecināja par gandrīz mātišķu žēlumu, Sāra apraka savu seju ziedos. Tad viņa atmeta galvu un, neatverot acis, iesaucās:
– Dievs! Kad es biju laimīgāks nekā tagad! Tā ir sava veida maģija!
«Jūs visā redzat maģiju.»
Sāra nolaida rokas gar ķermeni, pagrieza galvu pret plecu un uzmanīgi paskatījās uz vīrieti, kas viņai tik mīļš un garā tuvu.