Velns slēpjas uzpurnī - стр. 4
– Protams, tu nebrauksi mājās?
– Man vairs nav mājas. Cik reizes man tev jāsaka?
– Vai tu gribi nākt pie manis? Es dzīvoju divus kvartālus no šejienes.
Sāra paraustīja plecus un sāka skatīties prom.
«Jūs varat palikt šeit uz šī sola vai nākt ar mani.»
Ar tādu pašu attālinātu skatienu viņa turpināja skatīties kaut kur tālumā. Viņu pārņēma šaubas. Un tad man tomēr bija jāpieņem uzaicinājums. Sāra neskaidri saprata, ka ir noticis notikums, kam bija lemts kaut kā ietekmēt visu viņas dzīvi. Vai tikšanās ar velnu bija pagrieziena punkts viņas liktenī?
«Ir vēls, un es neko neesmu ēdusi,» viņa teica.
– Netālu no manas mājas ir restorāns.
Kad viņi bija restorānā, Belcebuls teica, kas viņam bija sakāms.
– Klausies, Sāra. Manā mājā ienāca maz mirstīgo, un tiem, kurus es saņēmu, es piedāvāju, kā parasti, noslēgt ar mani līgumu.
– Un nebija gadījuma, kad kāds būtu nepiekritis?
– Visi bez izņēmuma piekrita.
Sāra kādu minūti klusēja. Visbeidzot, viņa ar satraukumu atbildēja:
– Ja vien es zinātu, ko zaudēju?
– Nekas. Darījums ar mani ir vairāk atlīdzība nekā laimes solījums. Neapvērsīsimies.
– LABI. Kādi nosacījumi?
– Patiesībā to nevar saukt par nosacījumu. Darīsim to šādi. Tu dzīvosi manā mājā, līdz es izpildīšu tavu pēdējo vēlēšanos. Pēc tam tu vairs nevarēsi palikt ar mani.
«Bet līgumam ir jābūt divpusējam,» Sāra iebilda.
«Pietiekami godīgi,» piekrita Belcebuls.
– Tātad, es pats tevi pametīšu, kad vien vēlēšos un tikai pēc tam, kad uzzināšu tavu noslēpumu?
– Sāra, es neslēpju sliktās lietas, kas ir manī. Tā ir atšķirība starp vīrieti un mani. Man nav noslēpumu, jūs varat man uzticēties.
«Redzi, katram ir savs noslēpums, un jums arī,» Sāra uzstāja. «Tas, ko es uzzināšu, nebūs līdzīgs nekam citam.»
«Mani moka slikta sajūta,» viltīgi smaidīdams sacīja Belcebuls. Viņš bija nedaudz pārsteigts, ka Sāra nekavējoties un pilnībā pārņēma sarunu. Apbrīnojama lieta!
Un tomēr šie vārdi un tonis, kādā viņš tos izrunāja, viņu iedrošināja. Visvairāk Sāru iepriecināja apziņa, ka Belcebuls ļoti augstu vērtēja savu velnišķo cieņu.
«Es nezinu, kāpēc, bet esmu gandrīz pārliecināts, ka šis noslēpums jūs satrieks.»
Pusminūti Belcebuls pat apjuka. Viņš neko nevarēja iebilst – paziņojums bija tik izšķirošs.
– Es esmu velns. Mani nevar sagraut. Kopš pasaules radīšanas tas ir bijis tā un tā tas būs.
– Dievs ir ar tevi! No kā? Es jau redzu, kā visi tavi argumenti sabrūk zem pierādījumu spiediena – labākajā gadījumā. Starp jums un mani jūs neesat tas, kurš tiek saukts par pasaules karali.
«Šķiet, ka ir radusies lieta, kas prasa jūsu klātbūtni manā mājā.» Nu, noslēgsim darījumu ar vienkāršu rokasspiedienu.
Un viņi paspieda roku.
Sāra kādu minūti sēdēja klusēdama un skatījās tumsā. Tad viņa nopūtās, pievērsa skatienu Belcebulam un nosvieda to it kā sāņus:
– Dīvaina lieta.
– Kas? – Belcebuls viegli smaidot jautāja.
«Tas ir tā, it kā es tevi pazītu visu mūžu.»
– Lūdzu, nedomā par to. Es vispirms esmu velns un tikai tad cilvēks.
«Pirms es tevi satiku, mana dzīve bija pilnīgi bezcerīga!» Tieši par to es domāju.
– Redzot tevi vienu uz soliņa, sapratu, ka esi nonācis grūtā situācijā…
– Jā, man tajās minūtēs bija rūgtums. Zini, es tev ticu, tāpat kā tie, kas viņam sekoja, ticēja Mozum.
«Vai Mozus, laužot plāksnes, neteica saviem levītiem: «Nāc, nogalini visu šo nelieti!»