Velns slēpjas uzpurnī - стр. 15

«Tas ir pārsteidzoši, cik daudz informācijas jūs glabājat savā galvā,» sacīja apdullināta Sāra.

«Bet es pat neesmu teicis pusi no tā, ko zinu par Po,» atbildēja glaimotais Belcebuls.

5. Viņi spēlēja dambreti un Belcebuls, protams, stundas laikā izrādījās uzvarētājs daudz biežāk nekā Sāra. Tas nav pārsteidzoši, jo viņš bija plašs un dziļi domājošs radījums. Viņš varēja veikt vairākus sarežģītus uzdevumus vienlaikus, kamēr Sāra domāja šaurās naturālisma robežās, kas raksturīgs visiem tiem, kuri, kā saka, klīst tumsā. Kamēr Belcebula skatiens bija vērsts uz šaha galdiņu, Sāra nenovērsa skatienu uz viņu, viņa izstiepa kāju zem galda un pieskārās viņa kājai. Neskatoties viņa juta, ka viņš nedaudz saspringst, bet to neizrādīja. Viņš neatkāpās no iemīlētās sievietes. Viņa atturība vairoja viņas cerību. Viņas cerība bija uzbrukums viņa stoicismam. Viņu lēnums tika skaidrots ar to, ka visi bija diezgan uzmanīgi savās darbībās. Viņa nesteidzās doties uzbrukumā, lai gan viņa mira no vēlmes cieši pieķerties viņam. Viņš nebija atrauts no spēles, jo saprata, ka mazākais uzmundrinājums no viņa puses radīs Sāras jūtām vētrainu kāpumu. Tagad viņa rīkojas nedroši, baidoties pamodināt pret sevi Belcebulu, un viņš saprot, ka tiek austs mīlas tīkls.

Sāra pamanīja, ka viņš bieži skatās pulkstenī. Bija jau vēls vakars, kad viņa jautāja:

– Tu atkal kaut kur dosies?

– Jā. Jūs zināt, cik daudz steidzamu lietu man ir.

– Kā es varu tos zināt, šīs tavas lietas!

– Nu un ko tad? – Belcebuls jautāja, pamanījis aizkaitinājumu tonī.

– Es visus vakarus pavadu viena.

– Tev ir viss, ko vēlies; māja, nauda, skaistas lietas. Ko vēl vajag?

– Man no kaut kā ir bail.

– Kāpēc šīs bailes? – Belcebuls bija pārsteigts. «Es apsolīju jums savu aizsardzību.»

– Kas ar mani notiks?

– Nekas. Tavs liktenis nav atkarīgs no manis.

– Tas tiešām ir jaunums! Vai tas mani padara mierīgāku? Nezinu. Klausies manī. Mājai vajadzīga saimniece, kura uzņemtos visas rūpes. Vai jums nav ilgas pēc ģimenes dzīves?

– Ne ar tevi! Beidzot saproti, ka esmu lemts klīst mūžīgi. Precēties?! Labāk ir doties baseinā! Es nevaru būt mīlestības objekts. Vienkārši zini to. Un tad mīlēt sievieti nozīmē atdot sevi viņai. Un tā ir ne tikai pastāvīga tirānija, bet arī anarhija!

– Vai tu esi kādreiz iemīlējusies?

Viņa uzdeva viņam šo jautājumu iemesla dēļ. Lai gan viņš bija velns, viņš kļuva viņai dārgs un līdzīgs vīrietim. Turklāt Sāra bija pārliecināta, ka reiz saņems pierādījumus, ka Belcebuls viņu uztvēris labvēlīgāk nekā citas sievietes, bet tikmēr, tā trūkstot, daļēji viņa šarma iespaidā, daļēji neremdināmo slāpju dēļ. būt mīlētiem, daļēji tāpēc, ka viņu neizlēmība, ko piedzīvoja sievietes ar lieko svaru vecumā, kad viņām jāķeras pie dažādiem trikiem, lai būtu pievilcīgas, iedvesmojusi cerība, ka drīzumā viņu attiecību robežas pārkāps pats Belcebuls.

«Es neatceros, kad varēju to atļauties.» Kāda gan tam nozīme?

– Es varētu upurēt savu ekskluzivitāti! Lai savaldzinātu sievieti, vajag tik maz!

«Sievietes nav upuru vērtas.»

Pēc šiem vārdiem Sāras jūtas apjuka.

«Neuztveriet to tik personiski,» sacīja Belcebuls, redzot viņu satrauktu.

– Tas bija stulbi… Es sev glaimoju ar cerību, ka neesmu pret tevi vienaldzīga.

«Jūs nesaprotat apzinātas, bet vēl nerealizētas tiekšanās vērtību.» Fausts to saprata, es saprotu, bet tu nē.