Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs - стр. 32

– Jebkas cits?

– Atpūties.

Tiklīdz viņa nolika savu gardo dupsi uz sēdekļa, viņa sāka izņemt ēdienu no somas. Es jau biju sagatavojies, tik sagatavojies. Maisiņš eļļā ceptu pīrāgu, ķiršu pīrāgs un bundžiņa grūbu putras ar sautējumu. Bet nē, ne visi. Tvertne ar skābētiem kāpostiem un raudzētu ceptu pienu. Nopietni?

Viņa bez apmulsuma atver grūbu burciņu un uz vienreizējās lietošanas šķīvja uzliek putru, kuras smarža piepilda visu nodalījumu.

– Tevi kaut kas traucē?

– Piemēram, vai man tev kaut ko piedāvāt? Nu, tu teici, ka ēdīsi restorānā. ES neiebilstu. Ēd, man vēl ir vienreizējās lietošanas šķīvji.

– Vai ziņkārības pēc jums ar šo pārtikas preču komplektu ir konservēti zirņi?

– Tu arī viņu mīli? Man ir,” uz galda parādās otra un liela burka. – Vai man tas jums jāatver?

– Nē. Vai jums ir ķirši?

– Ak… nē.

– Dīvaini. Saskaņā ar žanra likumu, vajadzētu būt. Vai jūs tiešām kaut kas traucē šajā produktu komplektā?

– Vai jūs domājat, ka būs slikti?

– Nē, es domāju, ka Gazprom nāks pie mums un iznīcinās jūs.

– Runājot par?

– Tiešā veidā. Viņiem tevī ir nopietns konkurents. Pat viņi neražo tik daudz gāzes, cik šī kupeja šodien saņem no jums. Tu ne mirkli šeit neesi viens, mazulīt.

– Pf… tu teiksi to pašu. Ar manu kuņģa-zarnu traktu viss ir kārtībā. Tā ka es neesmu konkurents Gazprom. Palīdzi sev,” viņš pārstumj grūbu burciņu.

Man tas aizņem pāris minūtes. Nav iespējams noskatīties, kā viņa garšīgi ēd manu iecienīto putru.

Izeju no nodalījuma un uzreiz uzdūros aizsargam.

– Ejam ēst. Turi man kompāniju.

– Tas nedarbosies, Daniil Leonidovič. Ēdamistaba ir slēgta tehnisku iemeslu dēļ. Puiši tikai pārbaudīja. Nopirkām no konduktora došiku. Iekārtosim jums nodalījumu? Vai arī gaidiet pirmo garo pieturu.

Un es ar prieku ēstu nūdeles. Bet izrādīt to Gazprom strādnieka priekšā nav cienījami.

– Man ir ēdiens. Ej atpūsties.

Viens, divi, trīs, četri, pieci, es piepildīšu nodalījumu ar gāzi. Jā, galu galā, kāpēc man būtu jāšņauc tas dzintars, pats to neēdot? Tu tiksi galā, mazulīt.

Atgriežos nodalījumā, un šī mamzele, it kā nekas nebūtu noticis, taisa miežus, našķojoties ar kāpostiem. Sasodīts, viņš dzer arī raudzētu ceptu pienu.

– Iedod man savu vienreizējo šķīvi.

Es, atšķirībā no “gazproma darbinieka”, aprobežojos ar pīrāgiem, putrām un pīrāgiem. Lai gan, es sevi ierobežoju – ar stiepšanos. Es neatceros, kad pēdējo reizi ēdu tik daudz. Un vai nu es esmu pārāk izsalcis, vai arī šī jaunā ragana patiešām garšīgi gatavo, bet, tiklīdz viņa uztaisa sev guļamvietu, es sāku gatavot vairāk maizes.

Ne tā es iedomājos mūsu ceļu. Kurš to būtu zinājis, ka, pietiekami paēdusi, šī meitene ies dziļā miegā ilgi pirms nakts iestāšanās. Un es gribu tevi pamodināt un pieskarties maniem matiem. Par laimi, es aprobežojos tikai ar vēlmi, nevis ar iemiesojumu, un es arī aizmiegu.

Tiesa, es atšķirībā no ceļa biedra nevaru ilgi un mierīgi gulēt. Manas zarnas raud rūgtas asaras. Un pats pārsteidzošākais ir tas, ka no Snezhana nav ne skaņas, ne smaržas. Viņš cieši guļ, mierīgi krāk. Tomēr tas ātri pamodīsies, ja kāds no gāzes avotiem ar to dalīsies. Bāc.

Izeju no nodalījuma un beidzot izelpoju. Aizeju uz tualeti, apstājos vestibilā tās priekšā un garīgi pateicos visiem spēkiem, ka neēdu visu ar raudzētu cepamo pienu. Citādi es visu nakti iestrēgšu tualetē.