Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs - стр. 28

Skatos uz vibrējošo mobilo telefonu un piedzīvoju kaut kādu nereālu prieku, kad displejā ieraugu pazīstamu vārdu. Pievēršu skatienu spogulim. Dievs, kad es pēdējo reizi redzēju tik stulbu smaidu savā sejā?

"Vai jums nešķiet, Sņežana Viktorovna, ka zvanīšana tik vēlā stundā, kad es varētu nebūt viena un ar kaut ko aizņemta, nav labākais risinājums?"

"Esmu pārliecināts, ka, ja jūs būtu aizņemts vai nebūtu viens, jūs neatbildētu uz tālruni." Secinājums: jūs domājat, kāpēc es zvanu. Gribēju pajautāt par ēdienu. Tā kā manos pienākumos ietilpst pārtikas piegāde jūsu birojā, vai tas nozīmē, ka esmu atbildīgs arī par pārtiku vilcienā? Kas man būtu jāņem tev?

– Nekas. Es ēdīšu restorāna karietē. Vai tas nav acīmredzami?

– Kaut kā es par to nedomāju. Tur parasti ir dārgi… slikta kvalitāte.

– Divām dienām ņemt līdzi pārtiku nav laba kvalitāte. Vai tas ir viss, ko vēlaties man pateikt? – Nu, nepieviļ mani.

– Ne viss. Es atvēru paku un… tava la perda ietriecas man… perdā.

– Mazā, atšifrē to.

"Jūsu biksītes maksā tūkstoš rubļu, bet farss man trāpa tur, kur es teicu." Un, lai gan jūsu piezīmē ir rakstīts “jānovelk”, es to nevaru valkāt. Otrie joprojām iet labi, lai gan arī piektajā punktā rada pašnāvības domas – nu ne velti gaidīju. Par laimi, viņai ir pietiekami daudz atturības, lai nesmietos, reaģējot uz turpmākajām dupša ciešanām.

– Pirmkārt, la perla. Tulkojumā krievu valodā tā ir pērle, nevis perda. Viens no labākajiem apakšveļas zīmoliem. Otrkārt, tas ir paredzēts kleitai, ar kuru jūs uzvilksiet tikšanos tūlīt pēc ierašanās. Treškārt, es nepieņemu jūsu atteikumus. Es saku – tu dari.

– Vai tu bieži valkā biksītes, kuru pērle iespiežas tava dibena kodolā?

– Dievs ir bijis žēlīgs. Par laimi, man ir desu un olu audzētava, nevis austeru audzētava. Mana statusa dēļ man tas nav jāvalkā, bet jums tas ir. Esiet drošs, Sņežana Viktorovna, – tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā viņas neseno dzīvesveidu un acīmredzamo necenzētas valodas lietojumu viņas vārdu krājumā, viņa ne reizi nav man skaļi nosūtījusi trīs vēstules. Pacients.

– Starp citu, par kleitu. Tas ir īss un… ne man. Vai es varu valkāt bikses uz šo tikšanos?

– Tas ir aizliegts. Tev jābūt kleitā. Un, lai pastiprinātu jūsu paklausību, rīt es jūs gaidu vilcienā La Perlā.

– Kuru… farsā?

– Pusfart. Un ceļā uzvelc tērpu, ko nopirku papildus kleitai.

– Kas notiks, ja es ienākšu vēl kaut ko?

– Tevi atlaidīs. Jūs varat nekavējoties ietaupīt savu un manu laiku un neparādīties karietē, ja nedarīsit to, ko es teicu. Saldus sapņus, Sņežana Viktorovna.

Neej pie zīlnieces, viņa šodien negulēs. Tomēr arī es. Un, ja pēdējais fakts mani tradicionāli neiepriecina, tad noteikti gūstu gandarījumu no zvana.

* * *

Iekārtojusies kupenā, sāku domāt, ko meitene ģērbs. Deviņdesmit procenti ir liela izmēra bikses un vecmāmiņas halāts. Pārējie desmit ir kaut kas salīdzinoši pieklājīgs, bet noteikti ne izvēlētais tērps. Bet, ja viņa nepaņēma kleitu, viņa noteikti bija pabeigta. Un, kamēr es pārdomāju viņas tērpa un uzvedības variantus, man pēkšņi ienāk prātā, ka līdz vilciena atiešanai ir atlikušas desmit minūtes. Vienīgais, kas ir sliktāks par sieviešu lamāšanos, ir nepunktīgas muļķes. Nu, mīļā, tagad tu divas dienas brauksi uz augšējā plaukta.

Kad līdz izbraukšanai atlikušas dažas minūtes, dusmas piepilda katru ķermeņa šūnu. Pašam nosaukt šo puņķi nebija manos plānos. Bet teorētiski kaut kas varētu notikt. Izsaucu viņas numuru un… telefons ir izslēgts.