Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs - стр. 20

"Ja godīgi, man šķiet, ka būtu labi, ja mūs abus izmeklēs psihiatrs," es bez joku ēnas saku un tajā brīdī tomēr nolemju atvērt dvieli.

Bet, lai aizsegtu Krotova ierindas un atklātu viņa augšstilbu, jums jāskatās uz leju, bet es nevaru. Sasodīts déjà vu un sasodītā baiļu sajūta ieēd ādā kā simtiem dēles, padarot neiespējamu adekvāti domāt un rīkoties.

"Es jau viņu redzēju, viņš man nepalīdzēja," pēkšņi saka Krotovs.

Skatos uz viņa seju un tajā brīdī skaidri saprotu, ka viņš nejoko. Es asi atvelku dvieli un, nenoraujot acis no viņa sejas, taustīdamies paņemu pudeli un uzspiežu tai, pievienojot visas putas, ko vien varu. Nospiediet vienu, divas, trīs. Un tā līdz desmitiem, līdz sadegušais paskatās uz leju.

– Akhalay mahalay, ļauj visam atrisināties un pazust. Lai tas tā būtu. Āmen.

– Vai viss atrisināsies? Jūs tikko appludinājāt manu desu un olu fermu. Vai tam vajadzētu atrisināties? – pārtver manu roku, acīmredzot norādot uz manu augšstilbu. Un es vēlreiz dāsni piespiežu pudeli.

– Šis līdzeklis ir nekaitīgs. Tas dziedē ādu apsaldējumu gadījumā, atjauno audus nobrāzumu, skrāpējumu, plaisu gadījumā. Neuztraucies, tur nekas neizšķīdīs,” es saku, nenovēršot acis no viņa sejas.

– Es neuztraucos. Tagad atcerieties, Snezhana Viktorovna, jebkura nevajadzīga darbība rada sekas. Un kā jūs saprotat, tagad jūsu uzdevums ir noslaucīt putas vietā, kur tas nav nepieciešams.

Tikai pār manu mirušo ķermeni. Un tieši tad, kad es gribu to pateikt skaļi, pēkšņi atveras Krotova kabineta durvis.

“Danek, piedod, sastrēgumos,” es asi iztaisnos, kad izdzirdu jau pazīstamo viņa vietnieka balsi. Pats Krotovs ātri uzmet sev virsū dvieli. – Jūsu rīcībā ir jauns krekls un bikses. Ko tu te darīji? – Viņš paskatās apkārt vispirms uz puskailo Krotovu, tad uz mani.

– Kaut kas tāds, kas uz tevi neattiecas.

– ES varu iet? – knapi dzirdami jautāju, gribēdama pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes.

– Ej. Tikai nākotnei neaizmirstiet par sekām,” viņš piemiedz ar aci, pieceļoties no dīvāna.

Un, kad grasos pieskarties durvju rokturim, Krotovs man kliedz:

– Beidz, sniega bumba. Tu kaut ko aizmirsi,” lēnām pagriežos un tajā brīdī ar vienu roku satveru krūšturi, kas lidoja man pretī. Nu, kāds dupsis!

* * *

Tiklīdz jūs atstājat nākamās nāvessoda vietu, sākas cits, proti: jauna cīnītāja kurss ar Krotova bijušo palīgu. Manuprāt, viņai vajadzēja būt gara auguma, liela auguma un ložu necaurlaidīgai sievietei.

Un kādu disonansi es piedzīvoju, ieraugot ārprātīgi trauslu, apmēram trīsdesmit gadus vecu meiteni, tikai garāku par mani. Ļoti mīļa maza sejiņa. Droši vien viņu var droši saukt par skaistu. Ģērbusies kā jauna sieviete. Kā kāds līdzīgs viņai varēja tik ilgi strādāt ar Krotovu, paliek noslēpums.

Kad pēkšņi uz viņas tievās figūras pamanu mazu vēderiņu, man ataust, ka viņa ir stāvoklī. Es nekad neapskaužu cilvēkus, bet tagad nez kāpēc pēkšņi jūtu skaudību. Es vienmēr esmu gribējusi bērnus, bet tas man vienkārši nedarbojas.

Viņa turpina sēro stāstu par grafiku, par to, kā un kam nosūtīt. Viņš man iedod kaudzi sagatavotu apkrāptu lapu. Un viņš vispār dalās ar vērtīgu informāciju, bet es saprotu, ka tas viss mani maz interesē. Mani daudz vairāk uztrauc citi jautājumi. Kāds ir Krotovs un kāds būs mans darbs ārpus biroja? Bet man nav laika uzdot personiskus jautājumus, ņemot vērā, ka kurjers ierodas ar ēdienu.