Slimnīca čusku kalna - стр. 17

Greisa lūpas pieskārās viņa atslēgas kaulam, ļoti viegli, it kā nejauši. Kārtējais bezsvara skūpsts. Lenss pasmaidīja. Plauksta nolaidās pati no sevis, nekļūdīgi atrodot noapaļoto augšstilbu.

«Tu riskē, sieva,» viņš čukstēja, piespiežot viņu sev klāt, kur vēlme jau modās.

Viņa klusi un lēni ķiķināja, ķircinot mēli gar viņa kakla muskuli. Lenss pieskārās ar lūpām viņas pierei, deguna galam. Greisa satvēra viņa seju savās rokās, un viņu pārņēma kluss maigums. Viņš pieskārās sievas lūpām, daloties šajā maigumā, un viņa lūpu abpusējais pieskāriens sildīja Lensu. Skūpsts ilga un ilga, un abi nesteidzās to pārtraukt.

Lenss paslidināja plaukstas zem krekla, tik tikko pieskaroties, un slīdēja ar pirkstiem gar viņas mugurkaulu, un Greisa izliekās, tikko dzirdami vaidot. Viņa ievaidējās un aizsedza muti ar roku. Lenss atņēma viņas roku un vienu pēc otra pārbrauca ar mēli pār viņas pirkstu galiem, klausoties viņas nevienmērīgajā elpošanā. Viņa vienmēr bija tik jūtīga, viņa meitene, un viņa meitas piedzimšana tikai pastiprināja aizraušanos, kas viņu starpā valdīja.

Viņš izvilka kreklu, atbrīvojot sievu no auduma, kas viņus atdala, uzmetot viņai mugurā un piekļaujoties pie krūtīm. Greisa dauzījās apkārt, pirkstiem iedziļinoties viņa plecos.

Lenss nesteidzās. Viņš pazina viņas ķermeni tāpat kā vijolnieks pazīst sava mīļākā instrumenta skanējumu. Viņš nokāpa līdz vēdera lejasdaļai, skūpstīdamies, kožodams, slīdot mēli, un viņā atbalsojās nevienmērīgas nopūtas un klusi vaidi ar vēlmes uzplaiksnījumiem. Viņš pieskārās lūpām maigajai augšstilba ādai, kas atradās blakus intīmākajai vietai. Greisa trīcēja, šņukstēja, un šķita, ka šī trīce tika pārnesta uz viņu, skrienot kā elektriskā strāva pa nerviem.

«Nāc šurp, mans dārgais,» viņš čukstēja, pārklājot sievu ar ķermeni.

Viņa noelsās, šūpojās viņam pretī, atkal un atkal, iebāza seju viņa krūtīs, apslāpējot vaidus, un Lenss satvēra spilvenus zem galvas un nolika apakšdelmu zem pakausi. Viņš spiedās atkal un atkal, metās senā kā pasaule ritmā, līdz Greisa ilgstoši vaidēja, spaidīdamās ap viņu, līdz viņš pats iespiedās viņā, izlienot ārā.

«Viss būs labi, dārgais,» viņš čukstēja, kad Greisa atkal pieķērās viņam un apskāva. – Viss noteikti būs labi.

Kā izrādījās, Lensam bija visgrūtāk pierast pie jaunās vietas. Loriju nemaz neuztrauca pārmaiņas, kas bija notikušas viņas dzīvē. Mazie bērni ir laimīgi jebkur, kamēr viņu vecāki ir tuvumā. Nerīnas kundze ir pieradusi pie grūtībām. Es pats uzaugu mazā pilsētiņā, kas nedaudz atgādina Čūsku kalnu. Jau no bērnības mazgāju seju ar aukstu ūdeni, kas ņemts no akas, un mazgāju drēbes lielā baseinā. Lenss uzauga pavisam citos apstākļos. Un, lai gan viņš pēc tam sešus gadus nodzīvoja Cūkas nagā, viņam nekad agrāk nebija nācies domāt par dzīvi.

Kad viņš pirmo reizi atnesa ūdeni, slapju no galvas līdz kājām, es tikko varēju atturēties, lai neizplūstu asarās. Bet viņš ātri pierada. Un, kad, atrotījis piedurknes, viņš man palīdzēja pārvietot gultas, zem kurām bija sakrājušies putekļi, es jau biju pilnīgi kā mājās.

Es pats uztraucos: kas mūs sagaida jaunajā vietā? Aizdomas raisīja arī meistars Grīns, kaujas mags, kurš pēkšņi ieradās no galvaspilsētas. Vai tas nebija mūsu dvēseles dēļ, ka viņš parādījās? Lai gan ļoti šaurs cilvēku loks, kam varēja uzticēties, zināja, kur mēs devāmies, tāpēc, visticamāk, tā bija tikai sakritība. Mēs nolēmām viņu satikt vēlāk, kad būsim apmetušies. Jā, un jums ir nepieciešams tuvāk apskatīt savus kaimiņus. Mums ir jāsadzīvo ar viņiem plecu pie pleca. Cik daudz? Neviens nezin.