Slepena koncentrācijas nometne - стр. 4
Zarečņevs bija ģērbies polsterētā jakā, zem polsterētās jakas bija tunika, bet zem tunikas – apakškrekls. Tā ir sarežģīta lieta! Mēģiniet šādi, ar tik daudzām drēbēm un pat piķa tumsā, lai noteiktu, kur ir brūce un vai tā ir viena vai, iespējams, vairākas no tām! Turklāt mēģiniet noteikt, cik smagi tie ir. Tagad būtu ugunsgrēks, bet jūs nevarat iekurt uguni – ja nu kāds izšauj uguni no šķūņa!
– Kas tev te ir? – ripināja līdz Mazharin un Zarechnev Chernykh.
«Tas viņam trāpīja,» Maharins atbildēja caur sakostiem zobiem.
«Ļaujiet man palīdzēt,» sacīja Černihs. – Divi cilvēki ir parocīgāki.
– Uzmanies šķūnī! – teica Mašarins. – Nekad nevar zināt… es kaut kā pati…
No tumsas atskanēja īsa nopūta, un Mazharina priekšā parādījās Semjons Martiņoks.
– Te nu es esmu! – viņš teica un apstājās. – Vai kāds bija saskrāpēts?
«Viņš,» Mazharins norādīja uz Zarečņevu, lai gan tumsā nebija redzams, uz kuru tieši viņš norāda.
– Spēcīgi? – Martiņoks jautāja.
– Velns zina! – atbildēja Mašarins. – Ir tumšs, jūs neko nevarat redzēt… Kur ir Ignats?
«Ko es nezinu, to es nezinu,» atbildēja Martynoks. – Es biju tuvumā. Viņš pat iemeta granātu kādā spraugā. Bet es nezinu, kur viņš ir tagad. Nekas, tas parādīsies.
Martīna balss bija jautra, bet tajā pašā laikā tajā bija satraucoša nenoteiktība.
– Un tās, kas atrodas šķūnī? – jautāja Mašarins.
«Nu, ar tiem, manuprāt, viss ir skaidrs,» atbildēja Martynok. – Tie ir cepti, lēti vilki. Kurš var izdzīvot trīs granātas? Un pārējie divi dziedāja savu serenādi…
– Kurus divus? – Mašarins nesaprata.
«Tumsā es sastapu divus cilvēkus,» paskaidroja Martynoks. – Viņi gulēja blakus nezālēs, netālu no ieejas šķūnī. Viens ir gatavs, otrs ir ievainots. Viņš mētājās un grozījās, vaidēja un zvērēja. Krievu valodā, zini… Nu es viņu nomierināju… Ar nazi. Nazis ir ļoti nomierinošs. Manuprāt, bija četri. Vlasovieši, kā teica.
Viņš apstājās, klausīdamies tumsā.
– Bet kur ir mūsu Ignāts? – viņš jautāja. – Man nepatīk šī partitūra… Klausieties, komandieri! Es dodos izmeklēt! Pareizāk sakot, es paslīdēju. Ja nu viņš, Ignats arī… Tajā pašā laikā es iemetu šķūnī vēl vienu granātu. Lai pārliecinātos.
«Esiet uzmanīgs tur ārā,» sacīja Maharins.
– Kāpēc ne! – Mārtiņa balsī skanēja ironija. «Esi uzmanīga, meita,» sacīja māte, sūtot savu Sonečku uz randiņu ar jūrnieku. Jo šie jūrnieki ir tādi palaidņi! «Es noteikti darīšu,» atbildēja Sonečka…
Ar šiem vārdiem Martinoks pazuda tumsā. Un Mašarins sāka uzmanīgi, pieskaroties, atpogāt ievainoto Zarečņevu, vispirms savu polsterēto jaku, tad tuniku. Viņam vajadzēja būt pārliecinātam, lai tiktu pie brūcēm un tās pārsietu. Černihs atradās netālu, viņš gulēja uz zemes, klausījās un skatījās tumsā.
Kādu brīdi bija kluss, tad uzsprāga granāta. Pēc sprādziena nebija atskanējuši šāvieni vai citas skaņas. Drīz no tumsas atskanēja smaga, aizsmakusi elpošana. Černihs gatavojās šaut, un arī Mašarins.
«Tie esam mēs,» no tumsas atskanēja Mārtinkas balss. – Precīzāk, es… Palīdziet – citādi mūsu Ignāts bija bargs puisis…
Noliecies, Černihs piegāja pie Martiņkas un nometās ceļos.
«Jā,» sacīja Martinoks. – Tu pareizi saprati. Ignats Chaus bija tur, un Ignat Chaus vairs nebija… Netālu no tās šķūnīša es viņu satiku. Ignat, es saku, ka tu šeit guļi kā jūlija pludmalē? Celies augšā, es saku, un iesim pie mūsu cilvēkiem. Tā nu mēs nonācām pie savējiem… Šķiet – ar Ignatu, bet, ja paskatās, tad bez viņa. Tāda izvērtās serenāde…