Slepena koncentrācijas nometne - стр. 25
– Šeit jūs redzat…
«Es redzu,» sacīja Semjons. – Labi, ka pamanījāt. Esi mierīgs. Mēs skatāmies.
Sieviete, kas ienāca zālē, patiešām bija skaista. Bet tas bija auksts, atbaidošs skaistums. Dažos veidos šī sieviete atgādināja čūsku. Arī čūska ir skaista savā veidā. Sievietei bija lokans augums, un viņas seja, kā šķita Semjonam, arī nedaudz atgādināja čūsku. Viņas kompanjons bija ģērbies pieklājīgā civilā uzvalkā, glīti nogludinātiem matiem, visas viņa kustības bija precīzas un nesteidzīgas. «Jā! – Martiņoks pie sevis teica. «Šķiet, ka tādi viņi ir, šie skaistie puiši!»
Vīrietis un sieviete paspēra dažus soļus un apstājās zāles vidū. Viņiem uzreiz pienāca viesmīlis – nevis tas, kurš apkalpoja Martīnu un Pavlinu, bet gan cits. Vīrietis viņam kaut ko īsi teica, un viesmīlis viņam atbildēja tikpat īsi. Lēnām pāris gāja tālāk, piegāja pie neuzkrītošām durvīm ieejas pusē, viesmīlis atvēra šīs durvis, tajās iegāja vīrietis un sieviete. Viesmīlis kaut kur pazuda, bet pavisam drīz atgriezās ar paplāti, uz kuras bija sakrautas uzkodas, un vīna pudeli. Ienāca viesmīlis un aizvēra aiz sevis durvis.
No dienesta ieejas zālē ienāca jauns gaišmatains vīrietis. Tas bija Jans Kičaks. It kā nejauši viņš pagāja garām galdiņam, pie kura sēdēja Martinoks un Pavļina, un izdarīja tik tikko pamanāmu zīmi. Semjons aizvēra acis un atkal tās atvēra. Tas nozīmēja, ka viņš redzēja viņam doto zīmi un saprata to pareizi.
«Ahh…» sacīja Pavlina, sekojot Janam Kitsakam ar skatienu.
«Jā,» atbildēja Martiņoks un pasmaidīja. – Tu esi gudrs. Šis ir mūsu cilvēks. Viņš būs tas, kurš uzraudzīs tos… – viņš ar skatienu norādīja uz atsevišķas istabas durvīm, kur tagad atradās čūskveidīgā sieviete un viņas pavadonis. «Un tas nozīmē, ka mēs viņu apdrošināsim.» Pa to laiku gaidām…
Viesmīlis, kurš aizdomīgajam pārim atnesa uzkodas un dzērienus, no privātās telpas neizgāja. Šķiet: tā kā tu esi parasts viesmīlis, tad, jābrīnās, ko tu tur tik ilgi dari? Sakārtoja uzkodas, novēlēja apmeklētājiem labu apetīti – un turpiniet pildīt savus tiešos pienākumus. Bet tiklīdz viņš iegāja istabā, viņš turpināja tur uzturēties. Protams, Mārtīna uzmanību tas neizvairīja. «Apspriežoties, kormorāni! – viņš domāja. «Tas nozīmē, ka viņi ir viens uzņēmums!» Šķiet, ka Pavlina domāja par to pašu. Viņa pamanīja arī viesmīļa dīvaino uzvedību.
Atkal noskanēja zvans, un restorānā ienāca pats Mašarins divu bruņotu karavīru pavadībā. Tas tika iepriekš saskaņots. Mazharinam bija jāattēlo militārās patruļas vadītājs. Iegājis zālē, viņš nesteidzīgi paskatījās apkārt. Viesmīlis nekavējoties pieskrēja viņam klāt, bet Mašarins tikai pamāja ar roku un devās uz galdu, pie kura sēdēja Martynoks un Pavļina.
– Tavi dokumenti! – Mašarins teica apzināti skaļā balsī, uzrunājot Semjonu.
– Lūdzu! – tikpat skaļi atbildēja Martynoks, izņēmis no krūšu kabatas dokumentus un pasniedzot tos Mašarinam.
Mašarins izlikās, ka pārbauda viņam iedotos dokumentus, un tikmēr klusi uzmeta skatienu Semjonam.
«Te viņi ir,» Semjons čukstēja, smaidīdams gaviļnieka bezrūpīgo smaidu. – Un viesmīlis arī ir ar viņiem. Viņi apspriežas.
– Viss ir kārtībā! – Mašarins teica tikpat skaļā balsī, iedodot dokumentus Mārtinam. – Es lūdzu jūs, biedri leitnant, nepalikt vēlāk par noteikto laiku! Un par to, – viņš norādīja uz degvīna pudeli, – esiet arī uzmanīgs. Atcerieties, ka esat padomju virsnieks!