Šķīrušies ģenerāļa padomniece - стр. 30
– Nāc ārā, es paskatīšos.
– Par ko? Es tādu nevilktu uz baseinu, lai visi to redzētu.
– Man ir savs peldbaseins.
Es klusēju, nezinot, ko vēl teikt. Šis priekšnieks vēlas ar mani sportot savā baseinā, un lai es būtu šajā peldkostīmā?
– Anija, nāc ārā.
"Es nekādā gadījumā nevarēšu iziet ārā tādā peldkostīmā."
– Vai man pašam nākt iekšā?
"Es eju ārā," es pieklājīgi atbildu un pēc kāda laika tiešām izeju, tikai nevis peldkostīmā, bet jūsu drēbēs, kurās es šeit ierados. – Man ir apnicis mēģināt kaut ko darīt. Vai ir kostīmi? Pārējais nav tik svarīgs.
Ja tagad ģenerālis sāks uzstāt uz peldkostīmu un apakšveļas pielaikošanu, es neiešu uz paaugstinājumu, palikšu savā vietā.
"Kā jūs zināt, Anna Vladimirovna," ģenerālis izsmej acis. – Tātad, protams, bija daudz citu lietu, ko varējām pielaikot un iegādāties. Kaut kā ar mani šefs runā par Aņečku vai Annu Vladimirovnu, bet no viņa lūpām pēdējā uzruna vienmēr izklausās diezgan jocīga.
17. nodaļa
Pirkumu apmaksas brīdi neredzēju, bet redzēju, kā gruzīnu veikala darbiniece Renāta mašīnas bagāžniekā ielika somas ar tām. Es biju šausmās par šo paku skaitu. Un ir arī manas lietas no darba.
– Kā es to visu paņemšu mājās?
– Tāpēc es to ņemšu. Vēl ir viena vieta, un tas ir vismaz šodienai.
– Kaut kur citur?
– Jā. Optika.
– Jaunas brilles? – Atcerējos, kā kolēģi kritizēja manus vecos rāmjus. – Ļaujiet man arī pašam to izdarīt.
Priekšnieks negatīvi pakrata galvu.
– Nē, es gribu kontrolēt procesu.
Optikā pēc Renātes lūguma viņa izmēģināja tūkstošiem rāmju variantu, tad viņš personīgi noskaidroja, kuri objektīvi labāki, kuri ikdienas darbam pie datora un citas nianses. Izvēlējos un ieveidoju visas dārgākās lietas, kā arī vairākus rāmju variantus, lai varētu tos mainīt atbilstoši savam noskaņojumam un nepieciešamībai, kas atkal mani nostādīja pilnīgā apmulsumā. Esmu tikko sācis strādāt, bet man šķiet, ka esmu parādā desmit gadu nevainojamu diennakts darbu.
Brilles tikko pasūtītas, jāpagaida kamēr būs gatavas, tāpēc atgriezos mājās tāda, kāda esmu.
"Nāc iekšā," nosarkusi es aicinu ģenerāli ar daudzām pakām rokās uz savām mājām.
Mums ar vīru ir mazs dzīvoklis, un, kad tajā ienāk lielais, katrā vārda nozīmē, tas šķiet pavisam niecīgs.
Renāts visu apskatīja bez komentāriem, nolika somas uz grīdas, mani arvien vairāk moka mirkļa neveiklība. Patiesībā es kopā ar vīru atvedu savu mīļāko uz dzīvokli, un Renāts nesteidzas doties prom.
– Varbūt tēju? – lai neizskatītos galīgi neviesmīlīgs un nepateicīgs, formalitātes labad iesaku.
"Jā, paldies," priekšnieks šokē ar savu atbildi.
Es neizpratnē skatos, kā Renāts Georgijevičs novelk virsdrēbes.
– Vai tiešām vēlies tēju? – Es katram gadījumam precizēšu, citādi nekad nevar zināt, kas ģenerālim ir prātā.
– Runājiet. Jūs nevēlējāties to darīt veikalā.
Renāts ieiet virtuvē, apsēžas pie galda un gaidoši skatās uz mani. Uhh.
Es uzliku tējkannu vārīties. Godīgi sakot, es vēl nemaz neesmu gatavs runāt no sirds, es kavēju laiku, cik spēju, vāru jaunu smaržīgu tēju, un tad…
Atskan durvju zvans, tas man izgāja cauri nerviem. Zvans, vēl viens un vēl viens, daudz nepacietīgāks.
– Vai jūs kādu gaidāt, Anna Vladimirovna? Vai tas nebija jūsu vīrs, kurš atgriezās no komandējuma stundu agrāk? – priekšnieks jautri jautā. Šķiet, ka viņš nemaz nav saspringts un situācija liek viņam daudz smieties.