Šķērsielas - стр. 5
Kopā pavadītie četri gadi mani padarīja par pavisam citu cilvēku, lai gan man bija tikai divdesmit trīs – neliela atšķirība no tiem deviņpadsmit, kad satiku Vaņu, un it kā šajā laikā es būtu pārdzimusi. Es sāku saprast zīda veidus un aizmirsu, kāda ir sintētika. Es iemīlējos zirgos un aizrāvos ar suņiem. Vienu melodiju uz klavierēm varēju spēlēt astoņas stundas pēc kārtas – un šajā laikā it kā aizmigu. Reizēm zvanīju Vikai, bet ar laiku mums vairs nebija par ko runāt. Viņa, pārsteidzot mūs abus, apprecējās ar vienkāršu inženieri un pameta aģentūru. Taču šķita, ka viņas problēmas ir no citas pasaules – kā cita seriāla epizode, mazliet tālā un nedabiskā. Un es nevarēju viņai atbildēt ar tādām pašām atklāsmēm, jo man nebija nekādu problēmu. Vismaz tās, kuras var apspriest.
Kādu laiku mani traucēja tikai viena epizode – tā notika īsi pirms mēs nosvinējām savu trešo gadadienu. Jau pamanīju, ka tad, kad ir problēmas, Vaņa mainās: tādās dienās viņš bieži kliedz uz saviem puišiem, es nepārbaudīju viņa pacietību, dodot priekšroku sēdēšanai istabā. Viņš arī daudz dzer šādos periodos – izklīdinās visus, pat Košu, sēdēs viesistabā pirmajā stāvā, ielēs šņabi – dzers, ielies – dzers. Un tā tālāk, līdz viņš kļūst ārprātīgs līdz ārprātam. Bet viņš man netuvojās šādā stāvoklī; izņēmums notika tikai vienu reizi.
Pēc dažām ieilgušām problēmām viņš atgriezās ar ciemiņu – jau noguris. Es izgāju viņu sveicināt, un Vaņa, kā parasti, lepojās ar mani kā par savu sasniegumu. Pilnīgi aizmirsu iepazīstināt svešinieku – biju tik piedzēries. Apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar piedzērušos skatienu taukaini taustīja mani, un, tiklīdz mans vīrs pamanīja šo ciešo uzmanību, viņš lūdza mani aiziet, par ko es tikai priecājos. Viņiem joprojām nebija pietiekami daudz, lai dziedātu un spēlētu – Vaņa to varēja lūgt, un es nebūtu atradusi iemeslu atteikties.
Viņi smējās un dzēra līdz vēlai naktij. Šķiet, ka kāds noderīgs cilvēks. Bet jau četros no rīta ar blīkšķi atvērās durvis uz manu guļamistabu.
– Vanija?
Es pielecu augšā, nobiedēti pieķērusi segu pie krūtīm. Biedējoši bija tas, ka viņa dīvainais viesis ielauzās istabā pēc vīra. Ivans viņu mīļi apskāva, vedot līdz manai gultai un dzērumā vaicādams:
– Kas man patika? Man ir tik maza sejiņa, ka man tas patīk, vai ne? Nu, mana skaistule, kāpēc tu izskaties tā, it kā nebūtu priecīga mani redzēt? – Un atkal ciemiņam: – Vai patika?
– Skaistule, Ivan Aleksejevič! Tik skaista dāma var paspilgtināt jebkuru dzīvi!
Viņa acis ir kaut kā dīvainas, zilas, caurspīdīgas un lipīgas. Viņi mani nosmērē, izģērbj, taisni līdz kauliem. Es to pamanīju viesistabā, tāpat kā mans vīrs. Bet es nevarēju iedomāties, ka Ivans vēlēsies pārliecināties, ka tā nav viņa iztēle. Un vīrs sāka teikt pilnīgi neiedomājamu:
– Ko tad tu gaidi? Ņem to! Liza ir ļoti paklausīga, un viņa neatteiks manam draugam. Bet ne uz ilgu laiku, tāpēc esi draugs! – un dzērumā iesmējās. – Rotā savu nakti, tava seja nav pelnījusi neko vairāk.
Mana elpa veidoja kamolu kaklā. Likās, ka es to visu sapņoju – redzu to slimā fantāzijā no dīkstāves. Jau no dienas, kad iepazināmies, es jutos aizsargāts – es varētu daudz pateikt par savām šaubām, taču biju par to pārliecināta. Un man neienāca prātā, ka neviens mani nepasargās no paša Vaņas… Vēl sliktāk bija apziņa, ka viņi neļaus man aizbēgt, un, ja es viņus saniknošu, viņi mani nogalinās. Vispirms tevi izvaros, atdos šim taukainajam piedzērušajam “noderīgajam cilvēkam” un tad nogalinās.