Šķērsielas - стр. 39
– Labi, “Elizaveta Andreevna” derēs. Turpināsim.
Vēl pirms dažām stundām es domāju, ka tas nav iespējams. Bet tagad viņa pati saprata, ka ir iespējams aizbēgt, ja jūs negaidīti pārtvertu. It īpaši, ja kāds mugurkauls to negaida no izsmalcināta cāļa. Un Koša nedaudz atslāba – viņš satvēra mani asāk un ar spēku, lai es varētu pieslīpēt savu meistarību apstākļos, kas pietuvināti reālajiem apstākļiem.
Es vēlreiz noelsos un iepazīstināju ar ideju:
– Tātad mana apetīte ir pamodusies! Iesaku ieturēt pauzi cepumiem un atšķaidītajam alkoholam!
– Var.
Es pagriezos uz virtuvi; man bija jābūt uzmanīgiem, ejot pa gaiteni tumsā. Bet Koša satvēra viņu aiz kakla no aizmugures. Perfekts solis pa labi, neaizmirstot par zodu, un kliedziens, kad manevrs neizdevās:
– Kā tā? Tu to satvēri ar otru roku!
"Tāpēc, ka esmu kreilis," man gandrīz ienāca ausī. "Tiem cilvēkiem kā jūs, pusizglītotiem cilvēkiem, nekas nevar būt briesmīgāks." Pēc uzkodām trenēsim kreiso satvērienu.
Es devos gulēt, kad bija jau rītausma un istabā sāka kļūt silts. Koša tikai nolika galvu uz matrača pie manām kājām. Bet es viņam nepiedāvāju viņa jaku, es to uzreiz privatizēju kā šeit nenovērtējamāko lietu. Nogurums nāca uzreiz, patīkama un atslābinoša melanholija. Mūsu ieslodzījumam bija jēga, tad kāpēc gan nepriecāties – pat ja ne līdz plaukstām?
8.nodaļa
Otrā diena bija daudz jautrāka nekā pirmā. Treniņu sajaucām ar atpūtu, kopā vārījām tējkannā griķus. Koša bija principiāli pret šo kulinārijas pieeju:
– Uzvārīsim tēju karotē?
– Šķīvī! – es atcirtu. – Un nenovērsiet mani, es jau esmu aizmirsis, kā gatavot griķus …
Mēs vismaz paēdām gandrīz pieklājīgi. Un atkal viņi sāka praktizēt jaunu tehniku. Koša uzstāja, ka man labāk nespert – ja viņi mani pārtvertu, es noteikti zaudēšu savu pozīciju. Bet dažos gadījumos spēriens pa seju vienkārši prasa.
"Darīsim to vēlreiz," viņš pavēlēja. – Un tikai veiksmīgas notveršanas gadījumā. Ja rodas šaubas, labāk ir izmantot elkoni uz augšu.
Un es ļoti vēlējos viņam vismaz vienu reizi iesist pa degunu – ne tāpēc, ka es ļoti mīlu kādu nodarīt pāri, tas vienkārši nozīmētu manu progresu. Pats Koša ir skops ar uzslavām, tāpēc man vajadzēja citu apstiprinājumu. Bet nez kāpēc viņš pastāvīgi izvairījās tieši pussekundi pirms sadursmes un atkal aicināja mani to atkārtot. Kārtējo reizi, kad pēc veiksmīgākās sagrābšanas mans ceļgals atkal caururba tikai gaisu, no bezspēcības norūcu.
– Kas tā par skaņu? – Koša iztaisnojās un atkāpās.
"Es esmu dusmīgs," es godīgi atzinu. "Es esmu dusmīgs, ka pēdējās trīs stundas bija veltīgas – es to nevaru."
"Tas izrādīsies piektajā vai deviņpadsmitajā stundā," viņš šķita pārsteigts. – Jebkura attīstība prasa laiku, it īpaši, ja tā notiek no nulles. Bet kāpēc būt dusmīgam?
– Jo es esmu vīrietis! – Viņa noplātīja rokas.
– A. Tas ir vēl viens jūsu trūkums, Elizaveta Andrejevna.
– Būt cilvēkam? – pasmējos par absurdu.
– Paņemsim pauzi.
Atkal uzkodām sausos griķus, bet šoreiz atļāvāmies pāris malkus alkohola. Sāpēja viss no cīpslām zem ceļgaliem līdz nagu galiem. Labi, ka tagad biju ģērbusies džinsos un kokteiļkleitā un tādas izklaides nebūtu pieejamas. Un jau atkal sāka satumst, un es kaut kā apguvu piecus pārvietošanās paņēmienus – pat ja ne pret Košī, bet pret kādu invalīdu bez rokām un kājām izturēju. Viņa pasniedza viņam vienīgo krūzi un jautāja: