Šķērsielas - стр. 27

– Bet Koša bija ar mums, kāpēc lai mēs uz viņu būtu dusmīgi? – Šķita, ka es pat cerēju, ka Vaņa izteiks kaut kādu argumentu – pirmo vēsturē –, ka viņa galvenais palīgs nebija ideāls. Bet viņš tikai pamāja:

– Jā, tu esi tikai kaut kāds līdzjūtīgs eņģelis, Dieva dēļ. Klau, varbūt, kad visu nokārtosim, atvērsim jums kādu fondu? Labdarība – tā ir jūsu nodarbošanās, un jūs varat žēlot visus bāreņus un nožēlojamos.

Man atkal gribējās histēriski pasmieties:

– Van, tas nekad nebeigsies! Viss nekad neizdosies! Un kādu dienu jūs nogalinās vai ieslodzīs. Par pārējiem man vienalga! Bet viņi nekad par tevi nerūpēsies.

Mans vīrs noliecās uz priekšu un iedūra mani ar savu skatienu, un tajā pašā laikā mani ar to nomierināja. Un balss kļuva maigāka līdz tai vibrējošajai notij, kas manī vienmēr izraisīja patīkamu saviļņojumu:

– Un es tev pateikšu, Liz, kas notiks. Visu savu enerģiju izmetu legalizācijai. Protams, ir arī astes un vecas rīves, tās nenokrīt vienā dienā. Bet nepaies pat pāris gadi, pirms atcerēsities savas bailes.

– Tā ir patiesība? – Es vairs neticēju šādiem vārdiem.

Un Ivans apliecināja:

– Tā ir patiesība. Tad klausies vēlreiz, mana skaistule. Galvaspilsētu sadalījām pirms vairākiem gadiem, un vakar notikušais neietilpst nekādos vārtos. Gribi vai nē, bet es šeit esmu kārtības pamats. Nevienam policistam nav izdevīgi, ja sešinieki atkal savā starpā cīnās ielās. Kāpēc viņi mani neieliek cietumā, mīļā? Jā, jo jūs nevarat mani ievietot cietumā, nenogalinot mani nākamajā haosa dienā. Bet viss mainās, un dažiem cilvēkiem ir nieze. Vecie un jaunie ienaidnieki – un kas zina, kur viņi atrodas?

Atcerējos:

– Vakar puiši runāja par kaut kādu Alajevu.

Un Vaņa turpināja, īsi pamājot ar galvu:

“Mēs ar Košu strīdējāmies, jo reiz mēs nepiekritām. Viņš naktī gribēja virzīties uz priekšu pret Alajevu, bet es palēnināja kampaņu. Tur joprojām ir netīrumi, par to nav šaubu, bet viņš nav kretīns. Es nevaru iedomāties, kāpēc Alajevam man vajadzētu pieteikt karu tagad, kad esam kaut kā atrisinājuši galvenās problēmas. Šajā posmā nav jēgas mani nogalināt; tas jums izmaksās vairāk. Katra gnīda pagrabā zina, ka struktūru tūlīt vadīs Koša, tāda viltīga kuce kā es. Bet viņš neesmu es, viņam vēl ir jāizaug līdz legalizācijai. Un viņš atriebsies par mani kā par savu tēvu; ar to nevienam šķitīs par maz. Lūk, Liza, jautājums: vai viņi vēlas viņu noņemt, lai vēlāk varētu tikt pie manis, vai arī viņi vēlas viņu noņemt, jo viņš pats ir tik šarms, ka visas muļķības apgriež iekšā? Tāpēc es biju satriekts – mums vispirms tas ir jāizdomā, jāsaprot, kas ir ienaidnieks, un tikai tad ļoti klusi jāatrisina problēma. Un virzieties tālāk – tas ir ceļš, ko es jums izklāstīju. Bet mēs nevaram pārvietoties, kamēr neesam to izdomājuši. Saproti?

Man žoklis atkrita.

– Van… šī ir pirmā reize, kad tu man kaut ko paskaidro…

Beidzot viņš pasmaidīja, bet viņa skatiens palika nemainīgs.

"Jo es vēlos tavu sirdsmieru vairāk nekā tu pati, mana skaistā meitene." Un nedusmojies, jo tuvākajā nākotnē man atkal būs jācīnās. Un lai nebūtu skumji, ka pāris nedēļas gulēsi dibenā. Miers ir jāveido, šis karš rodas pats no sevis. Un ir vēlams, lai vēlāk jūs paliktu šajā pasaulē – dzīvs un neskarts. Citādi, kāpēc pie velna man būtu vajadzīga tāda uzvara?