Sekss bez noteikumiem - стр. 28

– Skaties, tu mani vienkārši iedzen stūrī. Tad izrādās, ka es aicinu jūs kopā pusdienot, jo jūs esat izslēdzis visas mierīgās iespējas.

Es pacēlu uzaci. Nē, viņš vairs nespēs mani nokaitināt! Un viņš neizskatās draudīgs, it īpaši pēc peldēšanas baseinā.

– Pats gatavosi?

– Es pats? Nē Diemžēl. Es varu izdarīt daudzas lietas, bet ne visu. Baidos, ka ēst gatavošana nav viens no maniem talantiem.

– Vai Timurs ierodas brīvdienās?

– Protams, nē. Esmu ļoti apmierināta ar pavāru. Bet nepietiek, lai viņu redzētu. Vairāk jautājumu?

Patiesībā vienkārši sāka parādīties jautājumi – es jutu, ka viņi ar mani spēlējas, bet tas mani nesatrauca, bet gan uzjautrināja.

– Tad izrādās, ka es gatavošu? Nu tā kā citu kandidātu nav. Vai arī kā tu to iedomājies?

– Labi, es tevi pierunāju, pavār. Vai jūs varat?

«Es varu,» es nenovērsu acis no viņa sejas. – Bet tā nav mana atbildība. Ne velti jūs tik rūpīgi izstrādājāt līgumu.

«Ne velti,» viņš piekrita. Un tikai viņa melnajās acīs slēpās kaut kādas briesmas, bet viņš tik ļoti pasmaidīja, ka es neviļus uzsmaidīju pretī. – Ko tad mums darīt, Karīna? Jūs uzaicinājāt mani vakariņās, un es jau piekritu.

– ES zvanīju?!

Viņš pasmējās par manu reakciju:

– Saglabājiet savu izteiksmi piemērotākiem gadījumiem. Patiesībā brīvdienās es vienkārši pasūtu ēdienu līdzi uz mājām.

Man nepatika, ka viņš atkal par mani ņirgājas, tāpēc es zem deguna nomurmināju:

– Tas ir labi. Labi, ka vismaz mēs neejam tieši uz restorānu, jo es jūs uzaicināju.

Un viņa atgriezās mācībās, viņai jāpabeidz pirmais stāvs pirms mazgāšanas beigām. Bet pēc brīža es dzirdēju balsi aiz muguras:

– Starp citu, lieliska ideja. Tiesa, mēs devāmies uz restorānu. Tūlīt, tad jūs pabeigsit.

Viņa izstiepa lūpas viltus greizā smaidā un paskatījās uz savu priekšnieku – lai viņš novērtē, ka visi viņa joki nesasniedza savu mērķi. Viņa ar pirkstu novilka viņa T-krekla apkakli:

– Ar lielu prieku, Aleksandrs Dmitrijevič. Vai tev apkārt guļ vakarkleita? Aizņemsies?

«Tu nesaproti,» viņš izskatījās negaidīti nopietns. – Tātad iesim. Tā ir visa būtība. Vai jums nav interesanti skatīties viesmīļu sejās?

Viņa tonis mani mulsināja – ja jokojat, pasmaidiet vai paminiet ar aci, lai cilvēks saprastu. Bet viņš piegāja pie manis un satvēra mani aiz elkoņa, stumjot uz izeju.

– Ļaujiet man vismaz rokas nomazgāt! Nē, tu nopietni?

– Pilnīgi noteikti!

«Viņi vienkārši nelaidīs mūs cauri!»

– Ārā ir diena! Dienas laikā viņiem tik un tā nav daudz apmeklētāju, tāpēc veiksim eksperimentu: kas viņiem svarīgāks – mūsu apģērbs vai peļņa.

– Ko viņiem vajadzētu izvēlēties? – Es izrāvos no viņa tvēriena un piegāju pie izlietnes noskalot rokas. Priekšnieks neatpalika.

– Es izvēlētos peļņu.

– Jā? – viltīgi pasmīnēju. – Bet man par tevi ir mazliet cita informācija. Jūs ne vienmēr izvēlaties peļņu.

Viņš izlieka tumšu uzaci.

– Vai jūs par mani vaicājāt? Glaimojošs. Nē, starp apģērbu un peļņu es izvēlēšos peļņu. Bet starp labu garastāvokli un peļņu… nu, jūs saprotat. Ko tieši viņi tev meloja par mani?

«Nekā īpaša,» es atcirtu, nevēlēdamies atklāt Serjožku, kurš strādāja viņa labā. – Tātad, mēs tiešām ejam uz restorānu, lai izliktos par bomžiem, vai arī jūs jokojat?

– Ejam.

– Atvainojiet, bet tas ir kaut kā traki.

– Nē, Karīna, šī ir apmācības programma tiem, kas ir pieķērušies sabiedriskajai domai. Tas būs ļoti noderīgi nākotnē.