Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - стр. 22

Arī pārējie vīrieši bija skaisti ar kaut kādu iekšēju spēku, bija skaidrs, ka šos cilvēkus nevar uzvarēt un apturēt.

Vairākas sievietes stāvēja malā, no pirmā acu uzmetiena bija mierīgas, tikai sažņaugtās rokas un cieši saspiestās mutes liecināja par sajūsmu.

Dastins uz brīdi turēja mani sev klāt un asi pagriezās pret vīriešiem:

– Ir pienācis laiks, spēku mums visiem!

Apkārt virpuļoja tumšs viesulis, pacēlās stiprs vējš, un tagad debesīs pacēlās pūķi.

Viņi bija brīnišķīgi! Drosmīgi, lepni radījumi, tos nevar aprakstīt vārdos, tādu spēku, drosmi un spēku nebiju redzējusi.

Viņu milzīgie spārni dzirkstīja, likās, ka viņi nevis lido, bet peld pa gaisu, viens no viņiem viegli pamāja ar galvu – mana sirds teica, ka šī ir mana mīļotā…