Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - стр. 18
Es paskatījos uz Milordu ar visām acīm un…
Man viņš patika.
Šis vīrietis, kurš mūsu pēdējā tikšanās reizē mani biedēja ar visu savu izskatu, ar savu caururbjošo skatienu, tagad raisīja pavisam citas emocijas.
Viņš bija izskatīgs ar to īsta vīrieša skaistumu, kas tik ļoti piesaista sievietes – viņā nebija nekā tāda salda izskata kā Augusts.
Milorda seja bija barga, skatiens stingrs, un acis nebija melnas, bet tumši zilas…
Šķita, ka esmu noslīkst šajā zilajā skatienā…
Es pakratīju galvu un pastiepu roku:
– Labvakar, Milord, priecājos jūs redzēt.
«Tev, tikai Dastins,» viņš atbildēja, nedaudz paklanīdamies un paspiežot manu roku.
Un, kā viņi raksta celulozes romānos, mums starp pirkstiem saskrēja kaut kāda dzirkstele.
Tā bija pasakaini skaista nakts – melnas debesis ar zvaigžņu izkaisītiem, dejojošām uguns mēlēm, dziedošām cikādēm.
Viss bija brīnišķīgi un ļoti spilgti…
Un vīrietis, kas sēž man blakus…
Sapratu, ka viņš nav tikai viens no tiem, kas satiekas ceļā un dodas savās gaitās – nebija nejaušība, ka šis vīrietis šajā maģiskajā vasaras naktī nokļuva šeit kopā ar mani.
Tā bija laimīga un dzīvespriecīga vasara. Katra diena paskrēja kā mirklis, un tajā pašā laikā saturēja tik daudz, ka, vakaros atceroties pa dienu pagājušo, nobrīnījos – vai tiešām tas viss notika šodien?
Mani ar šausmīgu spēku pievilka Dastins, un arī viņš nenolaida no manis acis. Es pastāvīgi jutu viņa klātbūtni, un tas lika visam nodrebēt manā dvēselē. Vereti un Marija klusi iesmējās, skatoties uz mums, un Sadija vienkārši priecājās, plosīdamies no prieka par savu mīļoto Agnesi.
Kamilla devās tālā ceļojumā uz labirintiem, un es varēju atļauties pavadīt tik daudz laika ar Dastinu, cik mēs abi vēlējāmies.
Mēs staigājām ilgi. Mēs ilgi braucām kalnos, pastaigājāmies gar upi un apmeklējām skaistus izcirtumus un pļavas, kuru bija daudz.
Dastins beidzot nomainīja savu melno mēteli pret gaišiem krekliem, viņa mati vairs nebija tik nevainojami, viņš sāka valkāt šajās vietās diezgan populāra stila cepuri, kuru iecienījuši gan vīrieši, gan sievietes.
Tikai viņš nekad nenovilka melnos cimdus… Es nejautāju, kāpēc – viņš gribēja, viņš viņam pateiktu.
Kādu dienu sēdējām skaistā zālienā, bija karsts, pāri ziediem lidoja bites un tauriņi. Dastins grauza zāles stiebru un domīgi skatījās uz kalniem, viņa seja bija tik mierīga un skaista…
Es viegli pieskāros viņa rokai un jautāju:
«Sakiet man, jūs bijāt muižnieks, kas man palīdzēja izbēgt no cietuma?»
Viņš viegli pasmaidīja un apskāva mani aiz pleciem:
– Kā es varēju tevi tur atstāt?
– Bet kāpēc? Kāpēc tu nolēmi riskēt ar visu manis dēļ?
Viņš paliecās pret mani:
– Droši vien tāpēc, ka es nevaru dzīvot bez tevis, mīļā meitene…
To pateicis, Dastins sniedzās pret mani ar lūpām un…
Manā galvā uzsprāga tūkstoš gaismas, un vēderā izcēlās īsts ugunsgrēks.
Es pat nepamanīju, kā mūsu drēbes gulēja bezveidīgā kaudzē kaut kur zem koka.
Es noglāstīju viņa spēcīgo krūtis, plakano vēderu, un viņš ar savu karsto elpu kutināja manu ausi…
Es nezinu, cik ilgi mēs mīlējām viens otru, bet, kad es atjēdzos, saule jau bija sākusi riet pie apvāršņa.
Mēs bijām laimīgi viens ar otru. Mums nebija daudz jārunā par mīlestību – tas viss tika izlasīts mūsu acīs, mēs izšķīdām viens otrā un visa pasaule šķita laipna pret mums.