Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī - стр. 6
Gribēju vēl ko teikt, bet atpakaļskata spogulī pamanīju to pašu melno džipu. Tieši to pašu, jo kārtīgi paskatījos skaitļus, vispirms mēģinot koncentrēties un vismaz kaut ko saskatīt cauri nokrāsai. Mašīna pārliecinoši palielināja ātrumu un draudēja panākt mūsu mašīnu, taču mamma nepadevās. Viņa nospieda gāzes pedāli līdz grīdai, izbraucot uz piepilsētas šosejas, abās pusēs iegrimusi zaļos laukos, elektrības torņos un augstos kokos.
Tur automašīna gandrīz nemanāmi steidzās lielā ātrumā pa līdzenu ceļu. Bet arī džipam ceļš bija vieglāks. Viņš praktiski elpoja mūsu bagāžniekā.
– Mammu, trenējies! – es iekliedzos, dzirdot pieaugošo ekspresis rūkoņu, kas steidzas pa dzelzceļu.
Priekšā pie pārejas lēnām nolaidās barjera, kas kalpoja kā barjeras ierīce. Luksofors histēriski mirgoja ar aizliedzošo gaismu. Vilciena vadītājs, izmantojot taifonu, atskanēja skaņas signālu.
– Māte!
Viņa neatbildēja, neko neteica. Kādā brīdī uz sekundes daļu pat nodomāju, ka šīs ir beigas. Ka es visus astoņpadsmit gadus pavadīju aizliegumos, lai šādi stulbi nomirtu, bēgot no briesmoņa, kuru pats savām acīm nebiju redzējis…
Man pat nepietika drosmes aizvērt acis.
Mūsu automašīnai izdevās izlidot cauri sliedēm tikai dažas sekundes pirms sadursmes ar vilcienu, pilnībā nojaucot barjeru no abām pusēm. Tajā brīdī es vispār neelpoju. Un likās, ka mana sirds apstājās.
Es izmisīgi gribēju pieķerties mammai pie rokas, bet lieliski sapratu, ka varu viņai tikai traucēt. Pēc piedzīvotā pēdējā lieta, ko es gribēju, bija mūs nogalināt.
Skatoties atpakaļskata spogulī, starp vilciena steidzīgajiem vagoniem, redzēju tikai melna džipa ēnu, kas bija spiests apstāties. Kad nogriezāmies krustojumā, viņš mums vairs nesekoja, bet es joprojām neuzdrošinājos neko teikt.
Māte apstājās tikai tad, kad nobraucām no ceļa mežā taisni uz ezera pusi, kopā ar mašīnu pazūdot aiz koku blīvā zaļuma. Un tur viņas nervi padevās. Aizsegusi seju ar rokām, viņa gandrīz nogulēja vairākas minūtes, atspiedusies uz stūres.
"Mammu…" Es gribēju atvainoties par neuzticību.
Bet viņa asi izdvesa, iztaisnojās un mani pārtrauca:
"Sally, tas vairs nevar turpināties." Mums tevi jāslēpj, lai viņš nevarētu pie tevis tikt. Es zvēru, ka es negribēju tevi iesaistīt šajā situācijā. Es nedomāju, ka tu savus pirmos astoņpadsmit gadus pavadīsi bēgot. Es gribēju tev parastu dzīvi, kādu man kādreiz bija. – Ar plaukstu noglāstījusi manu vaigu, viņa caur asarām pasmaidīja. "Kamēr jūs esat blakus, es nevaru ar viņu tikt galā, jo es nekad sev nepiedošu, ja pakļaušu tevi briesmām."
– Mammu, tu runā mīklas. "Es neko nesaprotu," es atzinu, bet manās acīs kā plīvurs bija asaras.
Atkal skaļi izelpojot, it kā būtu ieguvusi apņēmību, viņa iedarbināja mašīnu.
– Ej. Es tev kaut ko pastāstīšu pa ceļam. Iesākumam…” viņa ar taksometru devās atpakaļ uz šosejas, kas ved uz Ashwool. – Jums jāzina, ka mūsu pasaulei ir vēl viena – tumšā puse.
2. nodaļa. Polunočņikova akadēmija
Klusums. Tas bija auksts, kā ūdens mucā, kas visu ziemu stāvēja ārpus lauku mājas. Viņa bija saspringta – mani nagi līdz taustāmām sāpēm iegrābās plaukstu miesā, kamēr es gaidīju sarunas beigas, kas notika bez manas līdzdalības otrpus sienai. Tas mani padarīja traku, jo nezināmais ir mūsu nepilnīgās pasaules vissliktākais radījums.