Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī - стр. 20

Viņš maigi noglāstīja manu muguru.

– Viss būs labi, Sallij. Kā jau teicu, esmu pārliecināts, ka tavai mammai bija labs iemesls tevi šeit atstāt. Bet paskatieties tā: jums, tāpat kā citiem studentiem, ir jāattīsta savas spējas. Tāpēc dariet to, un līdz nākamajai tikšanās reizei jūs varēsiet viņu pārliecināt, ka esat jau visu iemācījušies un jums šeit nav ko darīt.

Atkāpjoties no puiša, es ieskatījos viņa smaragda acīs un godīgi atzinu:

"Es jūtos kā zēns ar rētu."

– Pf-f-f! – viņš ņirgājoties teica. "Tu esi daudz foršāks, ticiet man." Vai viņš to varētu izdarīt?

Mirklis, un puisis nebija uz soliņa. Pagriezis galvu, es redzēju viņu jau stāvam uz pirmkursnieku ēkas lieveņa.

– Vai tā? – viņš kliedza, acumirklī virzīdamies uz strūklaku.

Es pat piecēlos no soliņa, mana mute izbrīnā pavērās. Es noteikti šo redzēju pirmo reizi.

– Vai tā?

Tagad puisis stāvēja uz resna koka zara, kas bija vistuvāk solam, atpūšoties ar vienu roku uz varenā stumbra. Visu šo laiku viņš kustējās tik ātri, ka manām acīm vispār nebija laika kaut ko noķert. Stāvēju, situ pa galvu kā putekļu maisu, sirsnīgi apbrīnoju citu spējas.

Spējas, kas Nirelu atveda tieši pie manis. Pēdējo reizi viņš apstājās elpas attālumā no manis – tā, ka es jutu viņa silto elpu savās lūpās.

– Vai tā? – viņš nočukstēja, vispirms ieskatīdamies man acīs, tad lūpās.

– Salaman pūķis! – man pēkšņi uzsauca pavēloša sievietes balss.

Nolēkusi no brunetes par labu pusmetru, paskatījos uz neapmierināto. Viņa stāvēja tieši uz pirmkursnieka ēkas lieveņa un turēja vaļā ārdurvis.

– Cik ilgi būs jāgaida uz tevi? Jums vajadzēja nākt pēc gultas veļas pirms stundas!

"Es nāku," es nomurmināju, īsi paskatoties uz savu ceļvedi. – ES devos. Paldies, ka pastāstīji man tik daudz.

– Pūķis! – viņi mani nepacietīgi steidzināja.

– Vispār, paldies.

Kāpjot pa kāpnēm uz lieveņa, es atļāvos apgriezties pie pašām durvīm. Nirels turpināja stāvēt zem koka tieši blakus soliņam. Viņa skatiens bija fiksēts manā sejā, kas droši vien atspoguļoja nožēlu un īgnumu.

Ne tāpēc, ka šķiet, ka esmu zaudējis skūpstu. Tieši par to es šobrīd negribēju domāt. Bet tāpēc, ka viņa neko neuzzināja par "Ierakstītāju".

Runājot ar Pelisey kundzi, mana māte lūdza nelaist mani klāt šai nezināmajai lietai, lai es pēkšņi neuzzinātu, kas ir mans tēvs.

Bet kāpēc? Kāpēc lai es to nezinātu?

Šis bija otrais jautājums, uz kuru viņa nekad neatbildēja.

Kāds bez ceremonijām pieskārās manam degunam. Tas kutināja pašu galu, liekot viņam to raustīt, lai atbrīvotos no kairinātāja.

Bet tas neizdevās.

Tāpēc es atvēru acis. Viņa to atvēra un virs sevis gaišo griestu vietā ieraudzīja saliektu zaļu augu ar mazām apaļām acīm, šauru spraugu, kas aizstāja tā muti, un ekstremitātes.

Šīs būtnes lapas bija platas, bet apmēram divas trešdaļas no garuma aizņēma iegarenas arkas, līdzīgas bārkstīm vai bērna eksperimentam, kuram pirmo reizi iedeva šķēres. Sava veida Frankenšteins, radīts vienlīdz no Howea un Monstera.

Ja es viņu tagad redzētu pirmo reizi, es noteikti šausmās kliegtu, pamodinot visu pirmkursnieku kopmītni. Bet šo zaļo briesmoni mēs satikām vakar vakarā, kad viņš ar visu spēku mēģināja izbēgt no sava poda, kaisot augsni uz vienīgā darba galda istabā.

Un uz naktsgaldiņiem. Viņi stāvēja abās galda pusēs, blakus vienvietīgajām gultām. Tūlīt aiz galda bija liels pusapaļas logs ar platu palodzi, bet pretī bija drēbju skapis un durvis.