Pūķa ēna. Saimniece - стр. 3
Dievs, kā es ienīstu aukstumu!
Es vairs nesapratu, cik daudz laika pagājis. Likās pēc mūžības, ka esmu stāvējusi līdz krūtīm ūdenī, pretojos straumei un iztēlojos visas šausmas, kas mūs piemeklētu, ja mēs nebūtu paspējuši laikā piecelties.
Un pēkšņi kaut kas notika.
Pirans aiz manis izdvesa mutisku skaņu un pazuda. Man uzreiz kļuva daudz grūtāk noturēties no zara, uz kura stāvēju, un kādu laiku tās plīvoja kā karoga mastā. Man bija smagi jācenšas tās aptīt ap koka stumbru. Vairāk vai mazāk uzticami nostiprinājusies, paskatījos pār plecu un redzēju, kā puisis aizrijās mazliet tālāk, ik pa brīdim ar galvu palaižoties zem ūdens. Viņam izdevās satvert no apakšas izsprausto zaru, taču ūdens spiediens bija tāds, ka viņam vienkārši nepietika spēka atgriezties, lai paslēptos aiz stumbra.
– Svētki! – es kliedzu. – Iedodiet man savu roku!
Es mēģināju atgāzties un, izmantojot tikai kājas, sasniegt puisi, taču veltīgi. Gandrīz krītot, viņa atkal satvēra koku. Sākotnēji šī ideja bija muļķīga. Arī Pirs to saprata. Viņš negatīvi pakratīja galvu, un uzreiz viņu atkal pārklāja netīra straume.
Vēl nedaudz, un viņš tiks aizvests! Steidzami kaut kas bija jādara!
Viņa pagrieza galvu, skatījās apkārt, bet visur, kur jūs skatāties, bija tikai verdošs ūdens, koku stumbri izlīda no tā un nebija cerības. Tikai kalnā uzceltā pils sērīgi vēroja mūsu ciešanas.
Biezs šķembu gabals no kaut kur no sāniem pagriezās un ietriecās Piranam plecā, un viņš, nespēdams pretoties, atlaida rokas. Ūdens viņu uzreiz pacēla un, griežot straumē, vilka lejup pa straumi.
– Nē! Svētki! – es šausmās iekliedzos.
Un pēkšņi garām aizpeldēja Silans, kliedzot un plīvojot. Es pat izbrīnā noelsos. Šķiet, ka arī nākamajā kokā notikusi nelaime! Atklāti sakot, es sapratu, ka drīz viņiem sekošu. Viņa turējās no visa spēka, bet no aukstuma sastindzis ķermenis pastāvīgi tika pakļauts sitieniem. Mani, protams, sedza koka stumbrs, taču cieta īpaši skartie pirksti. Turklāt ik pa brīdim kaut kas aizpeldēja no sāniem, izlaužoties cauri meža joslai – kaut kas līdzīgs tam, kas aiznesa Piru.
Upe aiz meža kļuva par viļņa riestu. Gar to ūdens var pacelties ļoti tālu. Bet viņa pagriezās tur pie strauta, kur stāvēja tīkli, un viņai atliek vien cerēt, ka ciema, kas atradās augstāk pakalnos, iedzīvotājiem netiks nodarīts kaitējums.
A! – es iekliedzos, kad viņi man trāpīja pa sānu kā dauzītu aunu.
Mana redze aptumšojās, manas rokas pašas no sevis atlaidās, un tajā pašā brīdī netīrais ūdens apskaloja manu galvu. Es sāku plekstēt, nepievēršot uzmanību sāpēm sasituma vietā. Peldēšanās šādā straumē izrādījās pavisam savādāka nekā peldēšana mierīgā upē vai dīķī. Es tik tikko varēju noturēties uz virsmas un paspēju elsties pēc gaisa, taču mani satraucošā ātrumā vilka un mētājās apkārt, kā smilšu graudiņš glāzē, ik pa brīdim aizsedzot galvu.
“Pūķa priekštecis un viņa ēna, palīdzi man! Man jāatgriežas pie Zlatas! – pazibēja doma, kad kārtējo reizi nonācu zem ūdens…
Kaut kas sāpīgi parāva manus matus, izraujot šķipsnu, un uzreiz aizķērās mana krekla apakšā, vilkdams mani sev līdzi. Tas mani vilka atpakaļ, un, kaut kā griežoties, es izmisumā sasniedzu virsmu. Man izdevās vēl vienu elpu ieelpot, pirms atkal biju zem ūdens. Acis nebija iespējams atvērt dažāda lieluma gružu dēļ, taču, griežoties, ar rokām aptaustīju diezgan resnu un īsu zaru, kuru satvēru.