Pūķa ēna. Princese - стр. 12
Kādu iemeslu dēļ tūlīt pēc tam es nokļuvu mūsu kotedžas, ko mēs kopā īrējām, lieveņa. Ruslans nostājās man pretī, skatījās man acīs, liekot manai sirdij pārspēt pukstēt. Un tad pēkšņi viņš pieliecās uz skūpstu. Es piegāju viņam pretī, vēlēdamās uzlikt plaukstas uz viņa krūtīm, bet mani sagaidīja tikai tukšums. Nebija vairs ne Ruslana, ne lieveņa, un visapkārt virpuļoja sniegs, lai kur tu skatītos.
– Ruslans? Rus! Kur tu esi?
Atmiņas krita pār mani kā daudzu tonnu smaga lavīna, atgriežot katru nodzīvoto sekundi. Es atcerējos mūsu trako freeride un tā bēdīgo beigas. Un Ruslana, kas brauca kaut kur aiz manis. Un pat mana atzīšanās, pirms es šeit nokļuvu…
Kā viņam iet? Kā ar viņu? Vai viņš ir dzīvs?
Es uzlēcu gultā, izplūdusi asarās.
4. nodaļa. Es varu dejot, es varu spēlēt… tamburīnu
– Ashshe, miteri, ashshe! – pavisam netālu atskanēja čīkstoša veca balss. – It mare sina pinoto.
No pārsteiguma es nodrebēju un skrēju uz sāniem, instinktīvi satverot zobenu zem segas. Noliku vakarā blakus. Pretī, uz improvizēta trīs kāju ķeblīša, sēdēja sirma veca sieviete, pastiepdama man kūpošo bļodu.
Es nesapratu ne vārda no teiktā. Valoda, ko viņa runāja, nebija līdzīga nevienai, ko viņa prata.
"Kaut es zinātu, ko tu saki…" Es klusi nomurmināju zem deguna un sveicināju sievieti: "Sveika, vecmāmiņ!"
Varbūt viņa, noklausījusies manu runu, pāries uz krievu valodu?
"Es novēlu jums arī labu, mazmeitiņ," viņa pasmaidīja, un šoreiz es sapratu katru vārdu. Bet šie vārdi nebija krieviski… – Iedzer, tas palīdzēs. "Viņa iedūra manās rokās krūzi, kas smaržoja pēc zālēm. – Un es izlēju jūsu pagatavoto brūvējumu. Ja peles turētājs stāv ilgāk par stundu, viņš pārvēršas par īstu indi! Protams, viņi to dzer svaigu, un arī tad tikai k’kha-ter, kad gatavojas pravietot.
– K'ha-ter? – Es aizrāvos ar nepazīstamu jēdzienu.
– Ak, kāda nelaime! Izskatās, ka tu jau esi saindējies, ja pajautā tik stulbu lietu! – Vecā sieviete satvēra rokas. – Vai esat aizmirsis tos, kas runā ar ledu un ūdeni?
Atceroties divas saules un pūķus debesīs, es ar viņu nestrīdējos. Labāk ir domāt, ka esmu saindējies, un mana galva nav kārtībā, pretējā gadījumā jūs nekad zināt …
– Tu dzer, dzer! Lunarniks izdzīs indi. – Vecmāmiņa norādīja uz bļodu, kuru es satvēru rokās.
"Paldies," pateicos viņai, es uzmanīgi iemalkoju buljonu.
Viņš tiešām izrādījās diezgan labs. Siltums nekavējoties izplatījās pa visu ķermeni, piepildot to ar sparu un spēku daudz labāk nekā jebkurš enerģijas dzēriens. Kā šo lietu sauc? Lunarnik? Jums tas ir jāatceras, tas var noderēt.
– Nebaidies, tu. Dzert! Vai vēlaties, lai es vispirms iedzeru malku?
Es paskatījos uz savu vecmāmiņu un, izlēmusi, ka nevēlos, lai viņa iemalkotu no manas krūzes, iedzēru vēl vienu malku.
– Es esmu Kafisa, slavena augu pētniece. Kā lai es tevi saucu, mans dārgais? – vecā sieviete jautāja.
Kafiza… Vai tas ir tik vienkārši? Pat bez otrā vārda?
"Amira," es pēc kārtas iepazīstināju ar sevi.
– Amira? Skaists vārds. Cēls! – vecā sieviete uzreiz atbildēja. "Tu miegā kliedzi, Amira." Viņa kādam piezvanīja… Kam?
"Es nezinu," es pēkšņi kļuvu kautrīga. – Precīzāk, neatceros.
Visas sapņa detaļas man jau bija pazudušas no galvas, bet nez kāpēc man bija ļoti, ļoti skumji. Tas ir tik skumji, ka, tiklīdz es par to domāju, neviļus sariesās asaras.