Pūķa ēna. Ieslodzījuma - стр. 20
Mazais pūķis sāka komiski spļaut un mazgāt mēli.
"Es arī tagad gribētu kaut ko saldu apēst…" viņa sapņaini novilka un jautāja: "Tā kā tu nedzer asinis, kāpēc tad tu iekodi?"
– Un tad viņš gribēja kļūt par bara līderi. Es izlikos, ka uzvarēju tevi, lai citi mani cienītu. Viņi nobijās, kad tu izkriti pa logu, viņi nolēma, ka tu esi uzbrucis, un es pamanīju, ka tu to izdarīji nejauši. Nu tad…
– Tas ir skaidrs. Tātad, viņš sevi apliecināja uz mana rēķina. Un kā pārējie tam ticēja?
– Joprojām būtu! Tagad es esmu pils ziedu pūķu bara karalis.
Mazais pūķītis runāja svarīgi un pat kļuva savā veidā cienīgs, un es centos šo informāciju asimilēt.
– Mm! – viņa jēgpilni ievilka, tik tikko aizturot smieklus. – Nu tad apsveicu.
Situācija bija tik smieklīga, ka es nezināju, kā pret to visu justies. Tikai padomā! Vasilina Vjuga runā ar lidojošo ķirzaku pilnā nopietnībā, un tā viņai atbild. Vai tu esi pārliecināts, ka es vēl neesmu šaurumos?
– Kāpēc tu smejies? Ātri izved mani ārā, pretējā gadījumā es saaukstēšu! Ziedu pūķi… nevajag pārdzesēt…” mazais pūķis kaut kā šaubīgi pabeidza, un viņa balss sāka skanēt vājāk.
Viņš sastinga, un es steigšus izrāvu viņu no ūdens un noslaucīju ar aizkara malu.
– Čau kā tev iet? – izsteidzās ārā, kur bija siltāks un gaišāks.
Atklāti sakot, es gribēju šo brīnumu aplūkot tuvāk.
Mazais pūķis gulēja man plaukstā ar aizvērtām acīm un likās tik nelaimīgs, ka man viņu kļuva žēl.
Ak! Es viņam salauzu spārnu!
Viņa apsēdās uz lieveņa un uzmanīgi atvilka ādaino spārnu kā sikspārņa spārnu, kas bija pārklāts ar mīkstu kā zamšādu kažokādu, un sāka to pētīt. Vesels. Arī otrais…
– Ko tu dari? – pūķis pacēla galvu un aizdomīgi skatījās uz mani.
– Kurš spārns, tavuprāt, ir salauzts? Pa labi vai pa kreisi? – uz jautājumu atbildēju ar jautājumu.
"Nekas," nomurmināja pūķis un atņēma locekli.
– Tātad tu man meloji? – es viltīgi samiedzu acis.
"Vai jūs būtu mani izvilkuši no ūdens, ja es to vienkārši pajautātu?"
– Noteikti!
Šķiet, ka pūķim uz to nebija ko atbildēt. Viņš apmulsis vilcinājās un tad teica:
– Cilvēkiem pārāk nepatīk puķu pūķi…
– Kāpēc tā?
"Saka, ka mēs sabojājam ziedus," viņš atbildēja, it kā lepotos ar šo iezīmi.
– Tātad, varbūt mums nevajadzētu to sabojāt? – Es ierosināju visredzamāko risinājumu.
Bērns neatbildēja. Viņš plīvoja un lidinājās, lūkodamies kaut kur tālumā. Un es nolēmu mainīt tēmu.
– Tu teici, ka tevi saprotu tikai es, kāpēc?
– Nezinu. Kaut kas notika, kad es pagaršoju tavas asinis. Jutos tik dīvaini, ka tik tikko paguvu paslēpties saulē…
– Kur kur?
– Dzelteni ziedi. "Es guļu vienā no tiem," paskaidroja mazulis. – Parasti ēdu, līdz noriet saule. Šeit ir palicis maz saules ēdāju; ja jums nav laika ēst, jūs paliksit izsalkuši. Bet šodien tas neizdevās, un tas viss bija tevis dēļ. Es nogulēju pusi ēdienreizes un pamodos ar jau aizvērtu pumpuru. Bija vēls, bet es tik un tā izkāpu, jo biju izsalcis, un tad sajutuŠis.
– Kas tas ir"?
"Šo," pūķis teica vārdu ar zināmu godbijību. “Es sapratu, ka man tevi ir jāatrod, un sekoju pavedienam. Viņa mani atveda pie tevis.
Šajā brīdī es pazaudēju katru pavedienu šajā dīvainajā sarunā.
– Ar kādu citu pavedienu? Es neko nesaprotu.
Es uzmanīgi paskatījos apkārt, bet nepamanīju nekādus pavedienus, virves vai citus “saziņas līdzekļus” starp mums.