Pūķa ēna. Ieslodzījuma - стр. 16

Piekāpās arī teksts uz lapas. Tagad es sapratu katru vārdu un pat varēju to pareizi izrunāt. Paņēmu vēl vienu, tad trešo…

Tie bija kaut kādi dokumenti, noteikti biznesa dokumenti. Par lopbarību, zemi, robežām… Dīvaini vārdi, nezināmi vārdi. Paķēru vienu pēc otra un ātri paskatījos cauri. Tad viņa piespieda sevi apstāties un dziļi elpot.

Mana galva nedaudz reiba, un man bija metāla garša manā mutē. Spļāvusi uz ādas, kas tikai traucēja, viņa paņēma zobenu un devās uz portretu.

– Tātad jums šeit ir slēptā kamera, vai ne? Nu pagaidi!

Riskējot nomest smago rāmi uz sava mīļotā mazā pirkstiņa, viņa to noņēma no sienas un apgrieza otrādi – tagad ļaujiet tam raudzīties sienā. Izpētīju vietu zem gleznas un tās apakšpusi. Nekas. Nav vadu, nav raksturīgu skata caurumu. Ne miņas no tehnoloģiskā progresa.

– Darbojas…

Visu laiku, kamēr es šeit biju, neviens neparādījās, bet pēkšņi parādījās izsalkuma sajūta, tik asa kā šis sasodīts zobens. Tas ir patiesi sirdi plosoši. Es neatceros, kad pēdējo reizi ēdu un ko tieši. Un mana intuīcija man arī teica, ka viņi mani šeit nebaros.

Ir pienācis laiks atstāt istabu, bet apģērba jautājums ir kļuvis akūts. Esmu kā velni noguris no staigāšanas kailai, un āda… Jā, ir silti, bet tik apjomīga! Vajadzētu lomai kaut ko izvēlēties, ja ne apakšveļu, tad apakšveļu.

Varēja apskatīties arī citās telpās, bet es nemaz negribēju pili izpētīt nesagatavota. Tomēr mūsdienu cilvēks drēbēs jūtas daudz pārliecinātāks.

No visiem tekstilizstrādājumiem, kas tika atrasti dzīvojamā istabā, apģērbam bija piemēroti tikai aizkari. Es izdomāju, ka varu ietīt lielu auduma gabalu kā pareo. Lai gan nekad neesmu bijusi pie jūras, noteikti zinu vairākus veidus.

Dziļi tumši zilais audums uz tausti šķita mīksts un līdzīgs plīšam. Viņa ar zobenu nogrieza daļu no tā, kas joprojām karājās, un nekaunīgi nošķaudīja.

Bija pretīgi pielikt tādus putekļus pret ķermeni. Es izliecos pa tuvāko logu, lai kārtīgi izsistu aizkaru. Uz loga nebija stikla, tas bija izsists jau sen, un, iespējams, lejā zālē gulēja tūkstoš asu šķembu kā mānīgs lamatas.

Ārpusē ir savvaļas pagalma dārzs. Takas bija pilnībā aizaugušas ar apstādījumiem, bet par to esamību liecināja ar ievu klātie laternu stabi. Centrā bija redzamas strūklakas paliekas, ap kuru bija redzami kaltas dzelzs soliņi.

Un no cietās zaļās jūras šur tur parādījās statujas, kā jūs domājāt? Nu, protams, pūķi! Sapinušies efeju tīklos, šķita, ka viņi veltīgi mēģināja lidot, bet nespēja.

Lieliska vieta fotosesijai. Ļoti svīta un atmosfēra. Vai tādam nav jābūt labai izrādei?

Saule sildīja, un daži lieli gaiši dzelteni ziedi, līdzīgi koku peonijai, pagrieza savas cirtainās galvas pret gaismu. Virs tiem lidinājās lieli kukaiņi, līdzīgi spārēm vai naktstauriņiem. Es to nevarēju redzēt no attāluma.

Dzīve. Daba. Miers…

Es tik ļoti skatījos uz šo mežonīgo skaistumu, ka zaudēju līdzsvaru un, absurdi vicinot rokas ar aizkaru tajās, izkritu pa logu. Viņa un leknā veģetācija lejā mīkstināja kritienu. Sasitumu un nobrāzumu nebija, bet man bija diezgan bail. Tomēr tas nolidoja gandrīz pusotru stāvu vai pat divus!

“Šķiet, ka es vienkārši zaudēju reitinga punktus neredzamu skatītāju priekšā. Viņiem noteikti nepatiks tik apkaunojošs kritiens,” viņa ar ironiju domāja.