Pūķa ēna. Dārgumi - стр. 46
Nebija skaidrs, vai tur kāds ir, un es, skatoties apkārt, mēģināju izlemt, ko darīt. Vai pārbaudīt, kas tur guļ? Vai mierīgi izkāpiet. Šis sapnis šķita sāpīgi reāls, ja es vēl gulēju. Ārā bija dzirdamas cikāžu vai tām līdzīgu kukaiņu skaņas, sajutu nedaudz sasmakušu smaku, kas notiek mājās, kur sen neviens nav bijis, to atšķaida pa logu nākošais svaigs vējiņš…
Un tad viņa izdarīja to, kas, iespējams, bija visloģiskākais – viņa piegāja pie loga un skatījās ārā, drebēdamās no vēsuma.
Es joprojām valkāju to pašu vecmodīgo naktskreklu līdz grīdai, kurā biju gājusi gulēt. Starp citu, šausmīgi neērti…
Tas, ko redzēju sev apkārt, nemaz nelīdzinājās Zinborro pils apkārtnei. Pagalms bija aizaudzis ar augstu zāli, izskatījās pamests un tukšs, es neredzēju nevienu ēku, izņemot kaut ko tumšu pie sienas.
Nē, Zinborro, šķiet, katrs zemes gabals bija ar kaut ko apbūvēts, un valdīja kārtība, bet šeit…
"Es joprojām sapņoju," es nomurminu.
Tieši tajā brīdī iedegās blāva gaisma.
– Kas tu esi? – jautājums lika man asi pagriezties.
Telpas centrā tieši gaisā karājās maģiska uguns, līdzīga tai, ko biju uzbūris ar savu zobenu. Visticamāk, viņš bija vajadzīgs, lai šīs telpas iemītnieks varētu mani redzēt, bet tagad es varētu redzēt arī viņu.
Uz gultas sēdēja vīrietis. Pēc miega sapinušies mati sasniedza viņas kailos plecus, un mammīte… Kādi pleci tie bija! Cvetkovs devās uz sporta zāli, taču viņam nekad nebija tādas figūras.
– Tevi "fotošops" vai kā? – es atbildēju uz jautājumu ar jautājumu un, aizsegusi ar roku muti, ķiķina.
Tagad beidzot ir kļuvis skaidrs, ka es sapņoju. Sapnis. Pirmo reizi atmiņā mana rotaļīgā zīlēšana par līgavaini nostrādāja kā nākas. Protams, es ne mirkli neticēju, ka tas tiešām ir mans līgavainis. Tādus cilvēkus vajadzētu šķirt kā kucēnus, kā saka Vernika Pavlovna, viena no mana naidīgā vīra biznesa partnera sieva. Visticamāk, šis izskatīgais vīrietis patiesībā neeksistē. Un es…
Es joprojām neesmu pilnībā izlēmis, kas notiek. Varbūt es tiešām esmu komā, un viss, kas notiek: burvju zobens, grāfs Zinborro un citi piedzīvojumi, ir tikai iekaisušu smadzeņu auglis? Bet es sapratu vienu lietu: man jāpieņem jaunā realitāte un jāmēģina tajā izdzīvot.
Nez kāpēc man neatlaidīgi šķita, ka, ja es nomiršu šeit, es nomiršu pavisam. Neatkarīgi no tā, vai tā ir patiesība vai nē, es pat nevaru pārbaudīt, jo pārbaude man šeit varētu būt liktenīga, un es vienkārši nezinu, kas notiks vēlāk. Jums nav jāizvēlas, tas paliek. pielāgoties jaunajai realitātei un mēģināt padarīt šo dzīvi labāku par iepriekšējo.
Godīgi sakot, ciniķis manī šaubījās, vai tas ir iespējams. Ja abstrahējamies un skatāmies no malas, tad klusā dzīve zelta būrī, kurā pavadīju pēdējos astoņus gadus, ir ideāla virsotne.
"Ko viņa vēl vēlas?" – teiktu deviņdesmit deviņi procenti no tiem skaudīgajiem, kuri nezināja visu mūsu attiecību fonu ar Cvetkovu.
Diemžēl tas, ko man izdevās šeit redzēt, skaidri pateica: nav gaišu izredžu uz ērtu nākotni! Izdzīvot šajā pasaulē ir daudz grūtāk! Šeit nav ne kosmetologu, ne ārstu, ne kafejnīcu. Un visas manas iespējas ir šis burvju zobens, kas zina, kā tas nokļuva manās rokās. Un kam tādas likteņa dāvanas? Iespējams, zobenam ir īpašnieks, kuram nepatiks, ka kāds to izmantos.
Domu straumi pārtrauca drūmās guļamistabas saimnieks. Ar lielā plēsoņa žēlastību viņš izslīdēja no gultas un dažos ātros soļos atradās viņai blakus. Tagad, kad viņš apstājās trīsdesmit centimetru attālumā, pārkāpjot visas iespējamās personīgās telpas robežas, un paskatījās uz leju no augšas, arī es redzēju viņa vaibstus.