Pēdējās trīs dienas - стр. 22
Un viņa ieradās uz randiņu – pretēji labas manieres noteikumiem – desmit minūtes agrāk. Viņai nez kāpēc nebija šaubu: Slava viņu jau gaidīja. Viņš maziem malciņiem dzer kafiju un nervozi skatās uz ārdurvīm.
Tomēr mīļākā kafejnīcā nebija.
– Ko daiļā dāma vēlas? – bārmenis izplūda smaidā.
"Kafija…" Džūlija nedroši nomurmināja.
Viņa apsēdās pie letes uz neērtā augstā krēsla.
Kafijas tase maksāja tieši tik, cik mīļākais T-krekls, ko viņa bija izvēlējusies Tanjai.
“Būtu labāk, ja atnākšu laicīgi, lai Miroslavs samaksātu pats,” Jūlija nodomāja un uzreiz nokaunējās par savu komercialitāti.
Viņa paskatījās pulkstenī: minūti pirms noteiktā laika. Tagad viņš parādīsies laimīgs, ar smaidu pa visu seju un, protams, ar pušķi…
Durvis aizcirtās: nē, ne viņš – divas koptas, dzīvespriecīgas vecenes.
– Vēl kafiju? Alus? Kokteilis? – bārmenis līdzjūtīgi piedāvāja.
Viņas kakls bija sausa, bet Džūlija neko nepavēlēja. Miroslavs teica, ka brauks ar mašīnu. Varbūt nesākās? Vai arī viņu pa ceļam uz šejieni apturēja policija? Nē, tās ir muļķības. Viņš nepārprotami nebrauc ar panīkušu, vienmēr laužot žiguli. Un Jūlija pilsētas ielās nesastapa policiju.
Vai viņa sajauca kafejnīcu? Vai arī viņa visu pilnībā sajauca, un jaunais vīrietis viņu gaida viesnīcas vestibilā? Nē, tās ir muļķības. Bet… varbūt… viņu izsauca uz klīniku? Pieņemsim, ka tā ir ārkārtas operācija? Vai… Vai viņa māte saslima, Miroslavs teica, viņa ir ļoti veca.
Bet viņa nezina ne viņa adresi, ne tālruņa numuru. Un uzvārds – lai gan Miroslavs runāja – izlidoja no manas galvas.
– Vai ar tevi kaut kas notika? – bārmenis nelika viņu mierā. – Ļaujiet man vismaz atnest ūdeni! Nebaidieties, tas ir bez maksas!…
Bet Džūlija tikai negatīvi pamāja ar galvu. Pēdējo reizi paskatījos pulkstenī. Miroslavs jau kavēja četrdesmit minūtes, un tas varēja nozīmēt tikai vienu: viņš nenāks.
Vienīgā atmiņa par viņu steidzīgo romantiku būs glīti izgrebti burti zem Rusalkina Khatka lapenes griestiem: "Jūlija un Miroslavs".
11 nodaļa
Mūsu dienas. Karlovi Vari
… "Pagaidiet," praktiskā Tatjana pārtrauca māti. – Kāpēc tikai vēstules? Un kaklarota?.. Kur tā ir? Un kāpēc tu man to nekad neparādīji?
Mamma un meita gāja pa mežu pa to pašu maršrutu kā pirms daudziem gadiem, līdz Rusalkina Khatka. Tagad, februārī, koki bija kaili – uz melnā fona izcēlās tikai priežu zaļie plankumi. Tālumā, uz kalna, rēgojās senas lapenes skelets, ko bija aptumšojis laiks.
Jūlijas Nikolajevnas seja bija barga, majestātiska, mierīga. Bet meitas acis mirdzēja sajūsmā. Tanja parasti dievināja romantiskus stāstus – un tas bija divtik interesanti, kad tie notika ar viņas pašas māti (kuru meitene necienīgi sauca par garlaicīgi žāvētu raudu).
– Kur tad, mammīt, ir smaragdi? – Sadovņikova jaunākā atkārtoja. "Nesaki man, ka tad, kad tavs Miroslaviks nenāca, tu dusmās iemeti kaklarotu Teplas upē!"
"Nē, Taņečka, es nevarēju atļauties tādu stulbumu," mana māte smīnēja. – Turklāt, ja atceries, es biju vientuļā māte, katrs santīms bija jāskaita. Viss ir daudz vienkāršāk. Un vēl prozaiskāk. – Viņa nopūtās. "Protams, es nevarēju ierasties viesnīcā ar šo kaklarotu." Es ceļoju ar grupu. Viņš būtu uzreiz pamanīts un sekotu jautājumi. Kad Miroslavs mani tovakar aizveda uz viesnīcu, es noņēmu viņa dāvanu. Bet man nebija kur to likt. "Viņa nolaida galvu un apmulsusi sacīja: "Fakts ir tāds, ka man bija rokassomiņa – pilnīgi, kā tagad saka, apkaunojoša." Stūri nodiluši, rāvējslēdzējs atdalās. Es jutos neērti vest viņu uz randiņu. Tāpēc es gāju gaiši. Un, kad šķīrāmies viesnīcas priekšā, es atdevu kaklarotu Miroslavam. Sarunājām, ka viņš man rīt atnesīs, somu, lai nesamulsinātu ar to, šoreiz aizņēmos no istabas biedrenes…