Pēdas pagātnē - стр. 29
– Ejam, dēls!
Dusja uzskatīja, ka ir iekšēji gatava tikties ar Klimu, jo gaidīja viņu no pirmās minūtes, kad atradās slimnīcā. Bet tad viņš ienāca istabā un no viņas acīm saskrēja asaras.
Klims apskāva viņas plecus un noskūpstīja.
– Sveika, Dusja! – Viņš klusi teica, noliecot galvu.
Vārdu vietā no Dusjas krūtīm izplūda apslāpēts vaids.
Klims pārsteigumā nodrebēja.
– Es zinu, ka tu vēl nevari runāt, bet mēs varam ar tevi sarakstīties, man ir piezīmju grāmatiņa, apsēdīsimies pie galda…
–Es mīlu tevi neatkarīgi no tā! – viņš uzrakstīja pirmos vārdus uz lapiņas.
Dusjas acis piepildījās ar priecīgu gaismu.
–ES arī tevi mīlu! – viņa atrakstīja.
Ieraugot meitas starojošo seju, Dusi māte atviegloti nopūtās.
"Parunāsim ar tevi koridorā," Maksims viņai ieteica, "liksim jauniešus mierā…
Viņi izgāja no istabas un, atraduši piemērotu vietu, apsēdās viens otram pretī.
“Jeļena Feliksovna,” Maksims nekavējoties devās uz galveno, mēs ar dēlu vēlamies, lai jūs un jūsu meita dotos kopā ar mani uz manu jauno dienesta vietu – uz Sahalīnas salu.
Mēs vairs neesam svešinieki – liktenis un bēdas mūs ir cieši saistījuši kopā. Robežas priekšpostenī būs mājoklis un viss, kas jums nepieciešams. Tur jūs un Dusja būsiet pilnīgi drošībā – tas tagad ir ļoti svarīgi.
Slepkavas, kas aizdedzināja jūsu māju, visticamāk, nenomierināsies, viņiem draud cietums, un viņiem nav vajadzīgi liecinieki savam noziegumam…
Māte noslīdēja un nolaida acis, arī viņas acīs sariesās asaras. Viņa acīmredzami nebija gaidījusi šādu priekšlikumu. Viņa visas šīs dienas bija domājusi par to, ko viņiem vajadzētu darīt, kā pastāvēt tagad, kad viss, ko viņi bija sadedzis ugunī.
Viņai nekad neienāca prātā rēķināties ar valdības finansiālu palīdzību, jo viņa skaidri saprata, ka pēc asiņainā “želtoksana” tā bija veltīga lieta.
– Bet mums nav ne naudas, ne dokumentu – viss sadega ugunī. "Un mums šeit ir arī vecmāmiņa – mana māte," viņa klusā un skumjā balsī piebilda teiktajam.
–Kur viņa ir tagad? "Maksims nezināja, ka ir arī vecmāmiņa."
“Ugunsgrēka brīdī viņa atradās slimnīcā, tagad viņa ir izrakstīta un ir devusies uz Kalkamanu apciemot savu māsu.
"Mēs ņemsim līdzi vecmāmiņu," Maksims apņēmīgi noteica.
Māte pasmaidīja.
– Paldies, Maksim, par gatavību mums palīdzēt, bet…
– Nav bet… Tev draud briesmas. Tomēr mēs visi esam apdraudēti. Tuvojoties tavai mājai, es redzēju tos, kas tavu māju aizdedzināja. Es par tiem pastāstīju izmeklētājam…
Māte iztīrīja kaklu.
“Dusja arī atpazina abus pa slēģu spraugu. Šie monstri mācās pie viņas teātra institūtā savos gados…
"Tātad tas ir vairāk nekā nopietni, mums ir jādodas prom bez vilcināšanās." Jūsu pases tiks steidzami atjaunotas; manas kursantes māte ir pasu nodaļas vadītāja. Tad es rezervēšu mums lidmašīnas biļetes uz Južnosahaļinsku. Piekrītu!
– Labi, es piekrītu… Kas attiecas uz vecmāmiņu, viņai būtu labāk ar māsu, viņiem abiem ir jautrāk, un tur ir kāds, kas viņus pieskata. Viņas māsai ir trīs pieauguši mazbērni.
“Un arī,” Maksims pēkšņi atcerējās, “tev, Jeļena Feliksovna, uzturēšanās laiks priekšpostenī tiks ieskaitīts kā darba pieredze…”
Viņas seja uz mirkli kļuva gaišāka, viņa pasmaidīja, kā to spēj tikai mīlošas mātes.
– Paldies, Maksim, esmu aizkustināta par jūsu attieksmi pret mums. Ar darba pieredzi viss kārtībā, jau gadu esmu pensijā.