Pēdas pagātnē - стр. 21

Ceturtā nodaļa

Uguns

Maksims atviegloti uzelpoja – beidzot bija pienākusi ilgi gaidītā pārcelšana uz savu jauno dienesta vietu. Šī vieta, kā viņš gribēja, bija Tālie Austrumi un konkrētāk, Sahalīnas sala. Pēc Jaungada brīvdienām viņam vajadzētu doties uz Klusā okeāna pierobežas rajonu, Vladivostokas pilsētā. Šī ziņa patīkami mierināja un sildīja viņa dvēseli.

Pēc šķiršanās no sievas viņš tikai sapņoja par aiziešanu, lai kalpotu prom no Alma-Atas. Sahalīnas sala, viņaprāt, bija tieši tāda vieta.

Viņam bija problēmas ar dēlu, Klims bija iedzīvojies, labi mācījās, nodarbojās ar sportu un uzturēja normālas attiecības ar māti. Nu, un visbeidzot, viņam bija draudzene, kas bija ļoti svarīga lieta jaunam vīrietim, kurš atradās kazarmu situācijā.

Maksimam atlika tikai rezervēt biļeti, sakravāt mantas, nosūtīt bagāžu un uzklāt galdu atvadu vakariņām ar draugiem un kolēģiem…

Čekista diena, par ko tik daudz runāja pierobežas skolā, saistībā ar gaidāmo Štirlica ierašanos, aizgāja aizmirstībā. Iemesls tam bija jauni nemieri jauniešu vidū nacionāla mēroga dēļ, bet Karagandā. Kā jau galvaspilsētā, arī tur sāka trakot vairāku augstskolu studenti. Robežskola atkal tika pārcelta uz “Pastāvīgās kaujas gatavības” režīmu…

Klims mierīgi reaģēja uz tēva pārcelšanu, jo šis notikums bija gaidāms. Viņš arī mierīgi reaģēja uz to, ka tik ļoti vēlamā tikšanās ar slaveno kinoaktieru nav notikusi. Vienīgais, kas viņu un viņa draugus apbēdināja, bija tas, ka viņu kurss nespēja piedalīties ekstrēmistu sacelšanās apspiešanā.

Viņus nemaz nesamulsināja fakts, ka slimnīca un medicīnas nodaļa bija piepildīta ar vecāko klašu kursantiem, kuri tika ievainoti un sakropļoti sadursmēs ar ekstrēmistiem. Viņi visi viņu acīs bija varoņi.

Skaidrs, jaunieši, dodiet viņiem iespēju kautiņā ar ienaidnieku nodīrāt dūres, un kā vārdā šis jautājums viņiem nerodas. Galvenais, ka viņiem tas ir OBLIGĀTI! Kā gan lai neatceras Rietumu psihologus Lorencu un Mareju, kā arī viņu domubiedrus, kuri apgalvoja, ka cilvēks pēc dabas ir nikns.

Situācija ar notikušo notikumu vērtējumiem starp virsniekiem bija atšķirīga. Ja sākumā kursa virsniekus, kā arī viņu palātās dominēja kaujiniecisks noskaņojums, tad vēlāk tas krasi mainījās.

Kļuva zināms, ka liela daļa aizturēto jauniešu ar speciālajām automašīnām un autobusiem nogādāti vairākus desmitus kilometru no pilsētas, kur puskaili atstāti laukā sniegā, bet dažiem novilktas bikses. Neglaimojoši vērtējumi lija uz tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem.

Vai viņi ir kļuvuši pavisam traki? – visiem gaisā virmoja viens un tas pats jautājums.

– Varbūt tā tomēr ir apmelošana? Vai tiešām mūsu krāšņie likumsargi sasnieguši tik mežonību,” sarunā ar Nikolaju šaubījās Maksims.

Uz ko Nikolajs zinoši iesmējās.

– Kas tur par apmelošanu? Mans onkulis to visu apstiprināja, viņš pat rakstīja par to vēstuli savai vadībai un partijas Centrālajai komitejai. Iekšējā karaspēka karavīri piespieda aizturētos vairākas stundas gulēt uz zemes. Tajā pašā laikā viņi nodrošināja, ka viņi vienmēr pieskaras zemei ar krūtīm, un ikviens, kurš kaut uz sekundi uzdrošinājās pacelt galvu vai pacelt krūti no zemes, nekavējoties saņēma vēl vienu sitienu ar nūju.

– Šausmas! Nav maijs, bet decembris,” sašutis bija Maksims. "Es varu iedomāties naidu, kas piepildīja viņu dvēseles…