Pēdas pagātnē - стр. 2

Nebija nejaušība, ka es to atcerējos, jo Marija Vladimirovna Tracevska, republikas nozīmes personīgā pensionāre (tāds viņas statuss bija agrāk), sirsnīgi žēlojās, ka viss, kas viņai jādara, dažreiz riskējot ar savu veselību un dzīvību, vēlāk tiks darīts. saukt par kļūdām, nepareizu rīcību.

Kas tad galu galā noveda dienasgrāmatu autoru pie šāda sprieduma? – Es vēlreiz sev jautāju? Varbūt apziņa, ka PSRS iesaistīšanās Afganistānas karā bija amerikāņu projekts, kas ilga divas reizes ilgāk nekā Lielais Tēvijas karš? Nav nejaušība, ka viņi karu Afganistānā sauca par padomju Vjetnamu.

Un tagad, pēc daudziem gadiem, tas ir acīmredzams fakts. Varbūt tāpēc viņš juta rūgtu īgnumu savā dvēselē, ka tūkstošiem mūsu Dzimtenes labāko dēlu atdeva dzīvību, aizstāvot svešas tiesības svešā zemē, kas sāka celt, kā rakstīja tā laika avīzes, sociālismu, kas vēlāk tika pamests. savā valstī…

Tomēr uzminiet, ko? Šeit ir viņa pirmā piezīmju grāmatiņa, tajā ir mana romāna “Pēdas pēdas” pirmās nodaļas sākums, kurā jau dzirdamas ne tikai ne tik tālā varonīgā un traģiskā Afganistānas kara dzīvās balss atbalsis, kas sākās. “stagnācijas” laikā un beidzās “perestroikas” laikā, bet arī laiku pirms tās.

Pirmā nodaļa

Iepazīšanās

Dusja lēnām gāja pa Padomju Savienības varoņa ģenerālmajora I. V. Panfilova vārdā nosauktās Almati skolas “Panfilovka” gaiteni, pievēršot sev ziņkārīgus skatienus. Neskatoties uz to, ka viņa priecīgi klikšķināja papēžus, viņas garastāvoklis bija sliktāks nekā jebkad agrāk.

Šajā skolā viņai bija jāiepazīstas ar jaunu klasi un šis apstāklis viņu nodarbināja un satrauca visvairāk. Viņai nepatika piesaistīt sev uzmanību, taču viņa nevarēja no tā izvairīties, jo viņa nebija no tiem, kurus sauc par “pelēko peli” vai “bālu kožu”.

Blondīne ar garām kājām ar krāšņu blondu matu galvu un pelēcīgi zaļām acīm, kā arī noslīpētu figūru. Viņa ar prieku izvairījās no jaunības problēmām: bez taukainiem matiem, bez pūtītēm uz pienaini baltās ādas. Viņa vienmēr bija bijusi trausla, bet ne kalsna, un nesen, pirms došanās uz galvaspilsētu, manāmi ieguva formu. Viņa gāja ar skaistu gaitu, pateicoties ritmiskās vingrošanas nodarbībām, ko vietējā kultūras namā pasniedza krustmāte.

Tantei bija slikts raksturs, taču šis apstāklis tomēr labvēlīgi ietekmēja viņas skolēnu sportiskos rezultātus. Tādējādi visi Dusjas tikumi izraisīja ne tikai puišu apbrīnas pilnus skatienus, bet arī viņas klasesbiedru indīgo skaudību.

Rūpīgi izpētījusi grafiku, Dusja steidzās uz gaiteņa galu. Atradusi savu klasi, viņa apstājās pie loga, gaidot skolotāju, kas mācīja literatūru. Garām ejoši bērni uz viņu uzmeta ziņkārīgus skatienus…

Pēkšņi viņai tuvojās viens zēns un, paskatījies uz viņu ar labsirdīgu smaidu, jautāja.

– Tu esi jauns?

Dusja viņam piespiedu kārtā pasmaidīja, atbildot.

– Jā, jauna meitene.

– Tātad, ienāc klasē un ieņem tukšu vietu…

– Nē, es labāk gaidīšu skolotāju, tā būtu pareizāk.

"Tad es ieņemšu tavu vietu, ja, protams, jūs neiebilstat sēdēt man blakus pie tā paša galda?"

– Paldies! – Dusja viņam mīļi pasmaidīja, – Man nav nekas pretī.

– Mani sauc Klims, uzvārds Lomakins. Kā pieaugušais es esmu Klementijs.

"Tas ir neparasts vārds, tāpat kā mans, tas ir rets," atzīmēja Dusja.

– Kopš bērnības es lasu grāmatas par pilsoņu kara varoņiem, tāpēc viņš mani nosauca par Klimu par godu maršalam Klimentijam Vorošilovam. Un kā tevi sauc?