Pazudušās dvēseles. Vecā muiža - стр. 7
– Pīle, acīmredzot tu viņu aizbiedēji. Iespējams, arī pēc nāves parastajiem cilvēkiem joprojām ir cieņa pret saviem saimniekiem. Bet es viņu redzēju vēl vairākas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pēc krājumiem un aizkavējos. Bija jau tumšs, aizslēdzu vārtus un jutu, ka ir auksts kā ziemā. Pagriezos un ieraudzīju: viņa gāja no dīķa, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz māju, knapi paspēju aizvērt durvis, kad viņa paskatījās pa logu. Bet es neuzdrošinājos iet iekšā: man tur bija iebērta sāls, un pie sienas karājās krucifikss. Es visu nakti negulēju, klausījos, kā viņa klīst apkārt. Jūs droši vien neatceraties to nakti, mans kungs?
"Es atceros, Montij, es joprojām atceros." Un es atceros saplīsušo piena krūzi un teļa gaļas gabalu, ko tu meti pie vārtiem. Peles vai kādi citi dzīvnieki viņu sakošļāja tā, ka nekas cits kā kauli nepalika pāri. Kā jūs varat to aizmirst?
Montijs nepievērsa šiem vārdiem nekādu uzmanību un sacīja:
– Un kopš tā laika viņa sāka parādīties arvien biežāk. Pēdējo nedēļu katru dienu.
"Tātad tas nozīmē, ka viņa ir tā, kas nogalina putnus, salauž laternas un nogalināja manu suni?"
– Nu kurš vēl? Protams, ka viņa ir. Jūs pats esat daudzkārt pārliecināts: vārti ir aizvērti, jūs nevarat vienkārši tikt pie mums. Un nekādu pēdu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.
Kungs neatbildēja, pabeidza tēju un kādu laiku sēdēja klusēdams, skatīdamies uz dzelteno rozi, kas tajā rītā bija uzziedējusi. Viņam šķita, ka viņš uztvēra viņas brīnišķīgo aromātu, bet, iespējams, tā bija viņa iztēles viltība: apkārt bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalīja aromātu. Montijs piepildīja krūzi un gaidīja, kad īpašnieks piekritīs viņu uzrunāt. Viņš izgāja no savām domām un teica:
– Pieņemsim, ka es tev ticēju. Tad rodas jauni jautājumi. Pirmkārt, kā viņa šeit nokļuva? Otrkārt, ko viņa vēlas? Kāpēc viņš izposta īpašumu un dara ļaunu?
– Jā, ja es būtu zinājis, es uzreiz pateiktu. Šīs sievietes, noskaidrojiet, kas viņiem ir prātā. Un arī manējais ir miris. Viņš nevar rast mieru nākamajā pasaulē, kā man paskaidroja tēvs Jakovs. Varbūt viņa mani tik ļoti mīlēja, ka nevarēja mani palaist. Vai varbūt tāpēc, ka viņa nomira nevis kristīgā veidā. Tēvs Jakovs tā teica, viņi saka, visticamāk.
Kungs ziņkārīgi paskatījās uz Montiju, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
– Bet tu nekad par to nerunāji. Tas ir kaut kas jauns. Kā tas gadījās, ka palikāt bez mīļotās sievas? Un kāpēc tu nolēmi man to pastāstīt šodien? Cik atceros, viņa vienkārši aizbēga no šejienes. Tāpat kā pārējie. Es domāju, ka viņa ir dzīva un vesela, viņa jau sen atrada sev citu vīru, bet viņa pat neatceras tevi.
– Par ko jūs runājat, mans kungs! Jā, viņa nekad nemirs! Viņa nav tāda! Viņa mani mīlēja. Un viņš klusēja, jo baidījās sadusmot spoku ar neuzmanīgu vārdu. Un tagad sirdī jūtu, ka viņa ir aizgājusi, nomierinājusies un mūs vairs netraucēs. Tas smagi nospieda manu dvēseli, tāpēc es nolēmu jums pastāstīt. Viņa ir pašnāvniece. Nogalināja sevi. To aizliedz gan dievišķie, gan cilvēciskie likumi. Tāpēc nemierīgā dvēsele klīda, nevarēja tikt atbrīvota no šīs nastas. Un tagad svētais tēvs viņu ir licis mierā.
Kungs šķindēdams nolika tukšo krūzi uz apakštasītes, kaut ko domādams. Tad viņš nopūtās un pagriezās pret dārznieku: