Pazudušās dvēseles. Vecā muiža - стр. 16
* * *
Kungs pamodās, sēžot uz kāpņu pakāpieniem. Netālu gulēja Montijs tik neērtā pozā, ka bija grūti iedomāties, ka cilvēks varētu pat tā gulēt. Galdnieks sāka izmisīgi taustīties pēc sava pistoles. Un tad es pamanīju pie loga stāvam priesteri un viņam blakus viņa ieroci.
"Es to noliku," viņš paskaidroja, "lai jūs nejauši nevienu nenošautu, kamēr guļat." Zvērs vairs neparādījās, migla noskaidrojās līdz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulējis ne mirkli, Kārpentera kungs, man vajag atpūsties un atgūt spēkus. Pamodiniet mani pusdienlaikā," tēvs Jakovs pamāja ar galvu uz zāliena pusi, "mums vēl ir daudz darāmā."
* * *
Pie durvīm klusi klauvēja. Tad atkal un atkal, skaļāk un uzstājīgāk. Priesteris atvēra acis un saviebās no galvassāpēm. Spēcīgais klauvējiens to tikai pastiprināja.
"Es tagad iznākšu," viņš kliedza, un iestājās klusums.
Interesanti, cik ilgi es gulēju, viņš domāja. Un kāpēc tik labi smaržo?
* * *
Kungs lika uz šķīvjiem olas un bekonu, kad tēvs Jēkabs ienāca virtuvē. Smakas lika pēdējam mutē ūdeni.
– Ak, svētais tēvs! Tātad Montijam tomēr izdevās tevi pamodināt. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamēr es iešu, es staigāšu pa teritoriju.
– Viens?
– Dienas laikā nav no kā baidīties. Turklāt Montijs ir kaut kur ārā: bez viņa gādības krūmi paši neapcirps.
* * *
Pulkstenis bija divi pēcpusdienā, kad Kārpenters un Montijs atgriezās. Priesteris viņus gaidīja netālu no galvenajām kāpnēm, nepacietīgi staigādams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzījis, viņš iesaucās:
– Seko man!
Īpašuma īpašnieks un viņa kalps apmulsuši viņam sekoja vannas istabā.
– Piepildiet to līdz malām, – tēvs Jakovs pavēlēja, norādot uz vara fontu, – un jums vajag vairāk gaismas. Kāpēc šeit ir tik tumšs?
“Ja tu nolēmi nomazgāties, svētais tēvs, tad tagad tam nav īstais laiks,” neapmierinātību pauda Kungs. – Turklāt tas nav paredzēts viesiem. Vai arī jūs vēlaties izspiest spoku, guļot karstā ūdenī un dzerot vīnu?
Priesteris pārsteigts paskatījās uz vīrieti un mierīgi atbildēja:
"Man vajag svētīto ūdeni, daudz svētūdens, lai aizstātu to, ko Montijs salauza."
Dārznieks skumji pamāja ar galvu un asarainā balsī teica:
– Montijs ir neuzmanīgs, Montijs ir neveikls…
"Viss kārtībā, mans dēls," priesteris tēvišķi apskāva dārznieku. – Piepildi pilnu vannu ar ūdeni, un es to svētīšu. Ar to pietiek dārzam un joprojām paliks rezervē. Atrodi man piemērotus traukus: pudeles, spaiņus, kaut kādus podus. Mēs nevilksim vannu ārā. Un pat ja mums tas izdotos, es negribētu to sabojāt – izskatās pēc mākslas darba.
– Nav pārsteidzoši. Lords Darkfīlds to atveda no kaut kur austrumiem. Šķiet, ka tā ir vietējā valdnieka atlīdzība.
– Jā, interesants veids, kā izteikt pateicību.
– Kungam ļoti patika iet vannā. Viņš pasmīnēja, sakot, ka tādā veidā nomazgā no sevis laboratorijas netīrumus.
"Bet mēs tagad nesmejamies." Sāksim pie lietas.
* * *
Priesteris aizvēra durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinājās, domādams, vai nevajadzētu aizdedzināt vēl vienu – to, kurā bija svētītā eļļa, bet nolēma to netērēt. No halāta krokām viņš izņēma krustu, ar kuru vakar vakarā bija izdzinājis rēgu, un, atrotījis sutanas piedurknes, uzmanīgi nolaida to ūdenī. Tad viņš nometās ceļos vara vannas priekšā un, salicis plaukstas, gandrīz klusi sāka lūgties.