Pavasara dienasgrāmatas - стр. 6
«Vai jūs tiešām domājat, ka man vajadzētu mēģināt?»
«Ja jūs nevēlaties neko nožēlot vēlāk, jums ir jāizmēģina viss tagad, lai saprastu, kas ir jūsu dvēselei.» Un matemātika nekur neaizbēgs.
Vesta ir pateicīga un uzsmaidīja mammai. Viņa domāja, ka radīsies pavisam cita saruna, bet kāda brīnuma dēļ viss izvērtās ļoti, ļoti labi. Vai viņa nožēlos savu lēmumu? To rādīs laiks, bet pagaidām vēl ir dažas lietas, kas jāsakārto.
– Mammu, vienīgais, ka ir maksas apmācības.
– Nu, mēs vienmēr esam krājuši naudu jūsu izglītībai, tāpēc es domāju, ka varat to ņemt. Teiksim manam tēvam, ka augstskola man prasīja biedra naudu vai ko līdzīgu.
«Paldies, mammu,» Vesta pielēca no galda un apskāva māti.
Nu, acīmredzot kārtis nez kāpēc sanāca šādā kombinācijā un viņai noteikti vajadzētu mēģināt mācīties šajā vietā. Varbūt no visas šīs idejas iznāks kaut kas labs.
Vesta atgriezās savā istabā un iegāzās gultā, viņas lūpās mirdzēja smaids. Pirmo reizi pēc ilga laika viņa bija laimīga un nevarēja pilnībā izskaidrot, kāpēc jūtas tik labi.
Šķiet, ka viņas sapnis piepildījās, nevis viņas, bet gan Emmas. Un likās, ka viņai būtu dota dārga atslēga, kas piepildīs visas viņas vēlmes; tikai laiks rādīs, vai viņas jūtas ir patiesas.
1. septembris.
– Kāpēc tev vajag tik daudz lietu? – Vesta brīnījās, skatoties, kā draudzene no taksometra bagāžnieka izvelk trešo koferi.
«Iedomājieties, bet cilvēki vēlas būt skaisti, un tāpēc viņiem ir nepieciešams apģērbs un kosmētika,» atbildēja Lanka, smagi elpojot, uzmanīgi noliekot uz asfalta lielu, spīdīgu koferi.
«Lai cilvēki būtu skaisti, viņiem ir vajadzīgas tikai smadzenes un nekas vairāk,» Vesta pamāja, uzkāra plecā mugursomu un aizvela koferi aiz roktura uz akadēmijas vārtiem.
– Čau, vai vari man palīdzēt? – Emma kliedza pēc viņas.
– Es domāju, ka nē, jo tu gribi būt skaista, un skaistums prasa upurus! – Romāņina atbildēja smaidot, tuvojoties tuvu ieejai.
Viņa jau bija iegājusi teritorijā, bet kāda rupja kustība viņu pameta. Kāds bubulis viņu satvēra aiz kapuces un pacēla no zemes, Vesta stāvēja uz pirkstgaliem.
– Ei, kāda te morāle! – meitene nomurmināja, vicinot rokas. – Ļauj man iet!
– Kur tu dosies? – jautāja, apsargs viņu nelaižot vaļā.
– Kaut kur uz akadēmiju. Ielaid mani, es tev saku, es šeit mācos.
«Jūs šodien esat jau trīsdesmitais, kurš man mēģina pierādīt, ka mācāties šeit.»
– Jā, kas notiek…
Emma, smagi elpot, pieskrēja pie viņiem un izņēma no drauga kabatas savu elektronisko karti.
«Lūk, ņemiet to,» sacīja Lankova, pasniedzot to apsargam.
Vīrietis atlaida Romāņinu, viņa piezemējās uz asfalta un sāka neapmierināti kaut ko murmināt zem deguna. Apsargs atgriezās un iedeva viņas caurlaidi.
«Esi laipni gaidīts,» Vesta šņāca, ieliekot to atpakaļ kabatā.
«Šeit ir mans,» Emma iedeva savu caurlaidi. – Un vai tu vari man palīdzēt ar manām lietām?
– Protams, tagad es izsaukšu apsargus, viņi aizvedīs tavas mantas uz istabu…
«328,» Emma pabeidza, burvīgi smaidot. – Lai viņi paņem arī tavu koferi.
«Nē, es neuzticu savas lietas apšaubāma izskata vīriešiem,» Vesta vēlreiz uzmeta neapmierinātu skatienu uz apsargiem.
Meitenes nogaidīja, līdz būs savākušas Emmas koferus un devās iekšā akadēmijā.
– Un kur ir kopmītne? – Vesta jautāja, kad meitenes apstājās alejas vidū. «Man šķiet, ka mēs pabraucām garām šim soliņam apmēram pirms piecām minūtēm.»