Pavasara dienasgrāmatas - стр. 52
Vesta nospieda durvju rokturi un nedaudz atvēra, viņa negāja iekšā, pat novērsa acis.
«Profesor, jūs lūdzāt mani atnākt,» viņa kliedza, turot durvju rokturi, gatava to aizsist jebkurā brīdī.
– Kurš tur vēl ir? – Degu jautāja, ejot gar baseina malu.
«Vesta Romanina, pirmā kursa studente,» atbildē kliedza jaunā dāma.
– Kāpēc tu kliedz, nāc šurp un mēs parunāsim par tavu kavējumu.
Vīrietis attālinājās no baseina malas un nostājās pretī durvīm, taču attālums bija pieklājīgs, viņš aizlika rokas aiz muguras un uzmanīgi paskatījās uz durvīm un dīvaino studentu, pareizāk sakot, uz to, ko viņš varēja redzēt no viņas.
«Profesor, parunāsim šādi, es jūs lūdzu,» viņa norija siekalas un aizvēra acis, viņu sāka pārņemt panika, bet meitene centās savaldīties, viņa nedrīkst nevienam izrādīt savu vājumu.
«Es nerunāšu tev ar muguru, ja vēlaties visu paskaidrot, nāciet šurp, pretējā gadījumā es tevi pievilšu šajā tēmā,» Degu stingri atbildēja.
"Es…es…es…es to nevaru,» Romāņina stostās un sāka ātri elpot, uz pieres parādījās auksti sviedri.
– Par kādām muļķībām tu runā? – vīrietis nobijās un ātri šķērsoja attālumu, kas viņu šķīra no studenta. «Nāc ārā un mēs parunāsim,» Degu satvēra Vestu aiz rokas un atrāva viņu no durvīm.
Meitene aizvēra acis un sāka pretoties, no kaut kurienes viņā parādījās milzīgs spēks, viņa mēģināja satvert durvju rāmi vai flīzi, bet nekas neizdevās, profesors paspēja viņu ievilkt telpā, kur atradās baseins.
«Es lūdzu jūs, nedariet to,» Vesta lūdza, tik tikko kustinot lūpas.
«Skolēni ir kļuvuši pilnīgi traki, un viņi darīs daudz pūļu, lai neapmeklētu nodarbības,» viņš neapmierināti nomurmināja zem deguna un atlaida studenta elkoni. «Beidziet būt smieklīgam un pastāstiet man, kāpēc izlaidāt manas nodarbības.»
Studente trīcēja, viņa tik tikko varēja nostāvēt kājās un knapi valdīja, viņa ātri elpoja un nevarēja atraisīt dūres, viņai draudēja panikas lēkme.
Profesors jau bija aizskarts no tik nepiedienīgās audzēknes uzvedības, viņš piegāja pie viņas un sāka kratīt meiteni aiz pleciem.
– Ei, atver acis un jau sāc runāt.
Romanīna norija siekalas un atvēra acis, profesors atlaida viņu no rokām un pagāja malā. Meitene ieraudzīja sev priekšā milzīgu baseinu. Viņas acis no bailēm iepletās, meitene sāka aizrīties, Vesta ar rokām satvēra viņas kaklu. Tikai viens skatiens uz ūdens virsmu viņā izraisīja īstu panikas lēkmi.
«Ei, beidz spēlēt,» Degu viņai teica, redzot viņas uzvedību. «Šī nav skatuve jums, tas ir tikai peldbaseins.»
«Palīdziet,» viņa čīkstēja, tik tikko kustinot lūpas, viņai vairs nebija spēka, un viņa bezsamaņā sabruka uz grīdas.
«Celies jau augšā, tas ir slikts attaisnojums.» Vīrietis novērsās no viņas, bet viņa nekad nepiecēlās no aukstās flīžu grīdas. – Čau, tu nespēlē? – Degu apsēdās meitenei blakus un taustīja viņas pulsu. – Sasodīts, kas notiek?
Profesors satvēra Vestas mazo ķermeni un skrēja uz medicīnas kabinetu. Viņš nebija mazāk nobijies kā Vesta mazliet agrāk. Labi, ka stunda bija vēla un neviens viņu neredzēja ar studentu rokās. Degu ar kāju atvēra medicīnas kabineta durvis.
– Dakter, mums ir ārkārtas situācija! – profesors kliedza.
– Vēl viens noslīcis cilvēks? – ārsts jautāja, caur brillēm lūkodamies uz vīrieti.
«Nē, viņa sāka raustīt kaklu, aizrīties un pēc tam pilnībā nokrita bezsamaņā,» Degu ātri sacīja.