Pavasara dienasgrāmatas - стр. 41
– Kā tev iet? Vai balss atskanēja vai atkal čīkstēja? «Vesta noņēma kājas no galda un nedaudz paliecās uz priekšu.
«Tikai neņirgājies par mani,» Emma izdvesa un pakratīja galvu. – Kad esmu viens zālē, mana balss plūst, bet, kad ir vismaz viens skatītājs, es nevaru izspiest ne skaņu. Tas ir šausmīgi…
– Cik ilgi tev tas ir? – Vesta aizvēra mācību grāmatu un nolika to uz galda.
– Kopš man bija 12 gadi, vēl pirms tu parādījies mūsu skolā. Kopš tā laika nevaru dziedāt cilvēkiem, kaut kas manī saraujas, un es noslēdzos – meitene pielika roku pie krūtīm un aizvēra acis, bija skaidrs, ka viņai ir grūti runāt. par šo tēmu.
– Mums šī problēma kaut kā jāatrisina! – Vi jautri atbildēja un piecēlās no krēsla. – Tu dziedāsi ar mani kā lakstīgala.
«Es pat nezinu,» Emma paraustīja plecus un noguruši uzsmaidīja draudzenei. – Labi, es iešu nomazgāties.
– Nāc, es vēl mācīšos.
Pie durvīm pieklauvēja, Romāņina atsēdās krēslā un paņēma mācību grāmatu itāļu valodā, Emma izņēma no skapja dvieli un devās uz durvju pusi.
«Es to atvēršu,» viņa teica draudzenei. – Un, starp citu, profesors Degu lūdza jūs atnākt pie viņa, lai jūs viņam personīgi izskaidrotu savu neierašanos no nodarbībām.
Lankova, nepaskatījusies, atvēra durvis; uz sliekšņa stāvēja vīrietis, kuru viņa diez vai gaidīja ieraudzīt.
– Sveika, Vesta vai drīkstu? – Arsenijs jautāja, starojoši smaidīdams, viņš turēja rokas aiz muguras.
Emmas seja uzreiz mainījās, viņa lieliski atcerējās Isajeva teikto sporta zālē, un meitene arī atcerējās, ka viņa pati ir traka pēc šī puiša talanta. Bet viņa nevar iemīlēties savā kursa biedrā. Meitene pēkšņi nolaida acis pret grīdu, un viņas seju piepildīja sārtināta krāsa.
«Tu, viņi nāca pie tevis,» iespiedzās Lankova.
«Es jau to dzirdu,» Vesta neapmierināti nomurmināja, tuvojoties durvīm. – Ko tu gribi?
Emma atkāpās un iegāja vannas istabā, bet meitene neieslēdza ūdeni; viņa piespieda ausi pie durvīm, lai dzirdētu visu dialogu.
– Kur ir apsveikuma vārdi? – puisis smīnot jautāja.
«Man iet šausmīgi ar savu audzināšanu un manierēm, jūs jau esat pamanījuši, es domāju,» meitene noliecās uz sāniem uz durvju rāmja. – Kāpēc tu atnāci?
«Tev un man ir neatrisinātas lietas, tāpēc iesim,» Senija satvēra meitenes roku un izvilka viņu no istabas.
– Čau! – Romāņina iekliedzās, paķerdama durvis. «Es tagad kliedzu, un cilvēki šurp skries.»
– Uz priekšu Vesta. Es visiem pastāstīšu, ka mēs satiekamies un tādas ir mūsu mīlas spēles – puisis viņai piemiedza aci, ar uzvarošu smaidu uz lūpām no visas mutes. – Gribi pārbaudīt, vai?
Isajevs plaši pavēra muti, lai sāktu kliegt, bet meitene aizsedza viņa muti ar plaukstu.
«Es tev ticu,» viņa neapmierināti nomurmināja, aizcirtdama durvis.
«Man patīk, kad tu esi tik elastīgs.» Gāja.
Arsenijs vilka meiteni pa gaiteni, viņai nekas cits neatlika kā sekot viņam. Viņas galvā bija tikai viena doma: «Kāpēc tāda zvaigzne kā viņa piekāpās?» Par šo jautājumu ir vērts padomāt atsevišķi.
– Kur tu mani vedi? – Vesta jautāja, panākdama puisi. «Vai jūs nevarējāt visu pateikt istabā?»
– Vai tu vienmēr esi tik ziņkārīgs? – puisis pagrieza viņai galvu. -Vai tu nevari man uzticēties?
– Uzticos tev? «Es joprojām esmu pie pilna prāta uzticēties tādiem cilvēkiem kā jūs,» viņa pacēla degunu, neapmierināti nomurminot šos vārdus zem deguna.