Pavasara dienasgrāmatas - стр. 3
Viņas ķermeņa kustība nodeva mūzikas ritmu, viņas dejā nebija pēkšņu kustību, likās, ka meitene jau ilgu laiku trenējās sniegt šādu dejas priekšnesumu. Tagad viņas ķermenis bija brīvs, un viņas prāts bija brīvs. Vesta vienmēr jūtas laimīga, kad viņa dejo. Varbūt tomēr ir vērts savu dzīvi veltīt dejošanai? Galu galā tieši dejojot viņa sevī izjūt neaprakstāmu pacēlumu un vēlmi dzīvot.
Mūzika beidzās neparasti ātri, pēc pēdējiem akordiem Vesta iztaisnojās un paskatījās uz skolotājiem, tagad viņu nevar atpazīt kā to, kas pirms dažām sekundēm dejoja apburošu deju. Viņas skatiens bija nopietns, un viņas izturēšanās bija tā, it kā viņa stātos armijā, nevis aktiermākslas akadēmijā.
– Gudrs gājiens, kundze. Taču esmu vairāk nekā pārliecināts, ka jūs pārliecinājāt mūsu dīdžeju atskaņot pareizo dziesmu.
– Piedod man, bet man nav vajadzīgas sazvērestības vai smieklīgas viltības. Vari uzlikt vēl duci celiņu, un es dejos. Bet es domāju, ka tādu greznību nevar atļauties, jo aiz durvīm joprojām gaida piecdesmit jauniešu, kuri vēlas spīdēt uz ekrāniem. Tāpēc es neuzdrošinos jūs aizturēt ar savu klātbūtni – Romāņina paņēma savu sporta kreklu un nospieda durvju rokturi, lai aizietu.
– Vai jums ir kāda speciālā izglītība? – Milāns jautāja, sekojot aizejošajai Vestai.
– Ja tu runā par dejošanu, tad nē. Bet es esmu sporta meistars vieglatlētikā un arī IQ ir virs vidējā, bet te liekas, ka mani ņem nevis pēc smadzenēm, bet gan pēc talanta. Uz redzēšanos.
Skolotājus pārsteidza šāda pieteikuma iesniedzēja uzvedība.
«Dodiet man viņas profilu,» direktore jautāja.
– Vai jūs domājat, ka viņa meloja par izglītības trūkumu? – jautāja deju skolotāja. – Ja nē, tad meitenei uz to ir talants.
– Hmm, – Gaļicina ievilka, pētot Vestas profilu.
Klausīšanās turpinājās.
Vesta un Emma kopā atgriezās mājās. Emma ļoti vēlējās pajautāt draugam par noklausīšanos, kamēr Vesta bija iegrimusi domās. Viņa vienmēr bija tieša gan vārdos, gan darbos. Šodien viņa sevi nav nodevusi. Taču viņu uztrauca pavisam kas cits; dejojot, Vi sajuta nepazīstamu brīvības sajūtu. Kas tas bija? Viņai tas noteikti ir jāizdomā, jo viņa zina visu pasaulē un šai sajūtai viņai nevajadzētu palikt noslēpumā.
Kad aiz draugiem aizvērās durvis uz Romanīnas vecāku dzīvokli, Lankova šķita, ka pārsprāgst.
– Vi, pastāsti, kā viss gāja! – Emma čivināja, noraujot kurpes no kājām.
Vesta laiski žāvājās, novilka kedas un iegāja istabā.
«Redziet, es esmu dzīva, un tas nozīmē, ka komisija nav nolēmusi mani izniekot,» viņa paraustīja plecus un iegāzās gultā.
– Romaniņa, es pieprasu detaļas! – Viņa apsēdās uz gultas malas.
– Hm, labāk paņem man pārsēju no galda, man šķiet, ka es sastiepu savainoto potīti.
Lankova izkāpa no gultas, paņēma apsēju un pasniedza draudzenei. Vesta sāka masēt sāpošo kāju un tad sāka to aptīt ar pārsēju.
«Tā vienmēr nav iespējams no jums izspiest vārdu!» – Emma aizvainotā balsī teica, atspiedusi savu dibenu pret galdu.
«Ei, saki paldies, ka vispār iesaistījāties šajā piedzīvojumā,» viņai teica Romanīna.
– Būtu forši, ja mēs to darītu kopā. Iedomājieties, mēs varam kļūt par slavenām aktrisēm,» sapņaini sacīja Lankova, pieliekot pirkstu pie lūpām.
– Nerunā muļķības. Kāda es esmu aktrise, es esmu matemātiķis! Un pēc manas noklausīšanās viņi drīzāk nosūtīs mani uz trako māju, nekā vedīs uz turieni mācīties!