Pavasara dienasgrāmatas - стр. 29
«Vai es tiešām biju tik šausmīgs?» – meitene smaidot jautāja, atverot acis.
«Augstie rādītāji, protams, bija biedējoši, mana balss trīcēja, bet potenciāls bija. Par ko tu vēlies kļūt?
– Cilvēks.
– Daudzsološa atbilde, nu, tu cītīgi mācīsies un varbūt pat varēsi piedalīties mūziklos.
«Paldies,» atbildēja jaunā dāma, atgriezusies savā vietā.
«Tu nāc šurp,» profesors norādīja ar pirkstu uz Emmu.
Lankova no tā kļuva balta, viņas pirksti satvēra viņas T-krekla apakšdaļu un to cieši saspieda. Viņa šūpojās pret klavierēm.
– Vai jūs kādreiz dzīvē esat dziedājuši?
«Jā… jā,» Em stostījās.
– Ko tu dziedāsi?
«RBD – Sálvame,» meitene teica tikko dzirdami.
Lankova smagi izdvesa. Viņa atvēra lomu un tā vietā, lai izdvestu skaņu, tā čīkstēja. Meitene mēģināja kaut ko dziedāt, bet tā vietā atkal atskanēja čīkstēšana.
– Tu to sauc par dziedāšanu? – vīrietis jautāja, skatīdamies uz saspiesto meiteni.
«Nē, es tiešām labi dziedu, bet es nevaru dziedāt jūsu priekšā,» Emma nomurmināja, nolaižot galvu.
Publika sāka smieties, kas lika jaunkundzei sarauties vēl vairāk.
– Nē, nē, profesor, tas nav par jums. Tas ir par visiem šajā telpā. Es nevaru dziedāt publiski.
– Ha, tad kāpēc tu atnāci šeit? Aktieri spēlē izrādes skatītājiem.
«Atvainojiet,» pēc īsa klusuma Lankova teica un devās uz savu vietu.
«Nu, jūsu apmācības beigās pat šī čīkstošā būtne dziedās.» Nākamajai nodarbībai katrs izvēlēsies sev raksturīgu dziesmu un izpildīs to visas klases priekšā – Halins piecēlās un piegāja pie Emmas, pieliecās pie viņas un izskatījās kā pūķis. – Un tie, kas to nevarēs, saņems sliktu atzīmi, ar atzīmju palīdzību ārstēsim skatuves bailes. Jūs varat doties uz savām audzētavām, lai apspriestu, cik es esmu rupjš un nepieklājīgs.
Vīrietis aizlika rokas aiz muguras un izgāja no klases. Atstājot savus studentus pilnīgā neizpratnē.
Tās pašas dienas vakars.
– Varbūt man vajadzētu aiziet? – Emma jautāja, griežoties uz krēsla pie rakstāmgalda savā istabā kopā ar Vestu.
– Kāpēc tik viegli nolēmāt padoties? – Vesta jautāja, veicot atspiešanos no grīdas. – Mācīties šajā vietā ir visas tavas dzīves sapnis, viena skolotāja dēļ tu padodies, tas ir stulbi.
«Bet jūs redzējāt, ka tā vietā, lai dziedātu, es dūkoju un vaidēju.» Meitene atmeta galvu un paskatījās uz griestiem.
– Cīnīties. Cīnies ar sevi. Un Halins nekad nevienu neslavē – Romāņina apsēdās uz grīdas un tad nolaida matus, tumšas cirtas izkaisītas pa muguru.
– Kā tu zini, ka viņš ir tāds? Un šķiet, ka viņš mūs nepieteica, vai ne?
– Kāpēc tu viņu neatpazini? – Vesta pārsteigta pievilka, pieceļoties no grīdas un novilkdama T-kreklu; viņa palika tikai krūšturis.
«Nē,» mana draudzene pamāja ar galvu.
– Tas ir Daniils Halins, visu Āzijas mūziklu zvaigzne. Viņš dziedāja krievu valodā, bet piedalījās gandrīz visos Āzijas mūziklos. Cilvēki nāca skatīties iestudējumu tikai un vienīgi viņa dēļ. Viņš ir dievišķs, jums vajadzēja redzēt viņa darbību un balsi.
«Kur tu ieguvi tādas zināšanas, man likās, ka popmūzika tevi nemaz neinteresē,» Emma teica, smaidot, normāli apsēžoties savā krēslā.
– Teātris un mūzikli nemaz nav popmūzika. Labi mūzikli ir simtiem cilvēku rūpīgs darbs, un, kad šis darbs ir labi paveikts, uz to ir skaisti skatīties. Labi, es iešu dušā.
«Ei, es arī to gribu,» meitene piecēlās kājās, lai pirmā iekāptu dušā, bet Romāņina viņu piekāva.