Pavasara dienasgrāmatas - стр. 22

«Labi,» Marks pamāja ar galvu un satvēra meitenes rokas. «Es tik ilgi gribēju jums pateikt.»

«Es tevī klausos,» meitene pamāja ar galvu.

«Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku, pārāk sen, un es uzskatīju, ka manas jūtas pret jums ir ļoti nepiedienīgas.» Tu vienmēr esi bijis mans draugs, bet vai esi gatavs kļūt par manu draudzeni? – Marks apstājās gandrīz pēc katra vārda.

«Man vajag laiku pārdomām,» meitene atbildēja trīcošā balsī.

– Beidz! – Suvorovs izvilka. – Un tu to sauc par mīlas ainu? Puiši, tas ir vienkārši briesmīgi. Jūs abi esat akmeņi, bez jūtām vai izteiksmes. Mīlestība, protams, ir dažāda, bet ne tik garlaicīga. Ieņemiet savas vietas.

Marks un Bella izdvesa un atgriezās savās vietās, jaunās dāmas vaigiem mirdzēja sārtināti.

«Tu…» Mārtiņš norādīja ar pirkstu uz Vestu. «Nāciet šeit un parādiet visiem, kā izteikt mīlestību.»

– Vai tiešām vēlaties to redzēt? – jautāja Romāņina, pārsteigta skatīdamās uz viņu.

«Nāciet un pierādiet, ka neesat tik briesmīgs spēlētājs kā iepriekšējais pāris.»

Vesta novilka sporta krekla kapuci un pakustējās lejā, viņa nokāpa un nostājās pie krēsla, bet neapsēdās.

– Un kurš būs mans partneris? – meitene ne bez intereses jautāja.

– Es, spēlē ar mani mīlestību.

«Viņi jautāja,» V atbildēja, paraustīja plecus un uzkāpa uz krēsla.

Visi ar interesi skatījās uz viņu, Emma nobolīja acis, viņa jau varēja iedomāties, ko varētu darīt viņas draudzene, jo viņa nerunā vārdus un jebkuru izaicinājumu uztver pārāk nopietni. Ak, šie ģēniji, viņi nemaz nezina, kā pieņemt zaudējumus, viņiem vienmēr ir jāuzvar.

Vesta uzlika rokas uz Mārtiņa pleciem un ieskatījās viņam acīs.

– Un tu apsolīji atgriezties agrāk. Tu kavē.

– Un, tāpat kā iepriekš, tikpat lepna un pašpārliecināta! – vīrietis atbildēja, paceļot skatienu uz viņu.

– Laiks cilvēku nemaina, tas tikai spodrina mūsu raksturus. Bet visu šo gadu es tevi gaidīju, un cik naivi es domāju, ka tu mani mīli. Atbildi man, vai tu mani mīli? «Vesta pēkšņi satvēra vīrieša krūtis un nolaida galvu, tagad viņi bija aci pret aci.

«Vai tas kaut ko maina pat pēc visa šī laika?» – Mārtiņš jautāja ar vieglu smaidu uz lūpām.

– Vārdi? Nē, tu vari man melot, ka esi visu aizmirsis. Es ilgu laiku neticu vārdiem, bet zinu, kā pārbaudīt, vai tev mani pietrūka un vai tu mani mīli – viņa šos vārdus izteica praktiski uz vīrieša lūpām.

Visi skolēni saspringa, temperatūra tiešām pacēlās līdz robežai. Senija cieši sažņaudza viņa dūres, skatoties uz šo bildi, un Karamele neapmierināti šņāca, skatoties uz to, kā Romāņina dižojas, visa šī izrāde viņu vienkārši nokaitināja.

– Vai izmantojat kādu sen pārbaudītu metodi? – Maksims smaidot teica.

Vesta pieliecās tuvāk un gandrīz pieskārās vīrieša lūpām, taču Karameles kliedziens viņai neļāva to izdarīt.

– Beidz! – meitene kliedza, pielecot savās vietās. – Izbeidziet jau šo lēto priekšnesumu, ir skaidrs, ka šī meitene ir pilnīgi netalantīga!

Romanīna atbrīvoja no sīkstajiem pirkstiem vīrieša apkakli, nolēca no krēsla un uzmeta kapuci.

– Profesor, vai tiešām es savā lomā biju tik neticama? – Vesta jautāja, nevēršoties pret profesoru, viņa uzmanīgi vēroja Karameles reakciju, kura bija sašutusi par visu notiekošo.

«Jūs dažkārt pārcentāties, bet kopumā tas nav slikti,» Suvorovs atbildēja, iztaisnojot krekla apkakli.