Pavasara dienasgrāmatas - стр. 16
«Iesākumā jums ir piedots rīta incidents, viņu sejas bija daudz vērtas,» smejoties ievilka Lankova. «Es jūs izglītošu par šo tēmu vakarā, bet pagaidām pasteidzīsimies, pretējā gadījumā mēs kavēsimies.» Es nevēlos kavēties mūsu pirmajā dienā.
Vesta paskatījās pulkstenī un draudzenes ātri gāja un gandrīz skrēja meklēt deju zāli, jo līdz nodarbību sākumam nebija palicis daudz laika.
Sieviešu ģērbtuve bija gandrīz pustukša, kad tajā iesteidzās Vesta un Emma. Viņi ātri atrada savus skapīšus un sāka pārģērbties. Emma rūpīgi izvēlējās savu garderobi. Dejošanai viņa izvēlējās citrona krāsas kapri bikses un lielu melnu tuniku virsū, meitene ievilka matus augstā zirgastē. Viņiem kājās bija tikai zeķes, tādu vēlmi izteica deju skolotāja, un šī vēlme atspoguļojās arī viņu grafikā. Dīvaina nots? Ļoti! Lai gan pati šī vieta ir ļoti dīvaina.
Romanīna bija patiesa pret sevi. Viņa ātri uzvilka apspīlētus legingus, virsū vienkāršu baltu alkoholisko T-kreklu, rokās uzadīja bezpirkstu cimdus, mati, kā parasti, bija savilkti uz augšu bezveidīgā kūciņā.
«Ejam jau,» Emma satvēra draudzenes roku un ievilka viņu deju zālē.
Vesta tikai paspēja aizcirst skapīti un sekoja draudzenei, kura jau bija pietiekami cietusi, lai sāktu mācīties. Ģērbtuvē palika tikai divi cilvēki: Karamele un Bella.
«Man šķita, ka mācības šeit būs jautra nodarbe, bet viss bija tik skumji,» Alise ievilka, aizverot skapīti. – Ak, būtu labāk, ja mēs ar Seniju turpinātu turneju.
– Ir tikai pirmā diena, un pirmā lekcija bija diezgan smieklīga, vai ne? – Bella atbildēja, rakņājoties pa savu skapīti, kaut ko meklēdama.
«Vai jūs runājat par šo augstprātīgo, kurš vēlas visur ielikt divus centus?» – Karamele salika rokas uz krūtīm. «Viņa mani kaitina, viņa izliekas par visgudrāko, bet patiesībā viņā nav nekā.» Mēs iesim?
– Ej, es tūlīt būšu.
– Kā tu vēlies.
Karamele atrāvās no kabineta un iegāja deju zālē. Altmans palika viens. Meitene izņēma no skapja pušu kurpes un ar nicinājumu un ilgām uz tām skatījās. Bella izskatījās ļoti satraukta, kaut kas viņu satrauca, bet viņa visu paturēja pie sevis. Viņa tos nav valkājusi vairāk nekā trīs mēnešus, kopš nolēma atteikties no baleta. Pēc minūtes viņa ar riebumu iemeta skapītī savas laimīgās puanšu kurpes, skaļi aizcirta durvis un devās uz ģērbtuves izeju.
– Pfft, kāpēc man vajag dejot? – Marks neapmierināti nomurmināja. – Es neesmu dejotājs, es esmu aktieris.
Senija paglaudīja draugam pa plecu un gribēja teikt ugunīgu runu par to, kā viņam mīļi izskatītos baleta tuti, taču, pirms viņš paspēja, zālē ienāca viņu deju skolotājs.
«Šajā akadēmijā mēs neizglītojam tikai vienā lomā saspiestus aktierus, mēs veidojam universālu aktieri, kurš var spēlēt, dziedāt un dejot visu pasaulē,» zāles centrā ienāca gara, stalta sieviete un novilka no pleciem jaku. «Tāpēc, Mark, es iemācīšu dejot pat tādu koka puisi kā jūs.» Līdz absolvēšanai jūs dejosit ar mani ne sliktāk par visu Lielā teātra baletu. ES apsolu! – Anfisa starojoši pasmaidīja.
Studentes ķiķināja, skatoties uz Valteru, bet puisis paskatījās uz leju.
– Nu, domāju, tu uzminēji, ka es tev iemācīšu horeogrāfiju. Daudzi no jums atceras mani no iepazans klausīšanās, tagad mums ir laiks tuvāk iepazīt vienam otru. Mani sauc Anfisa Milāna, un, kā jau teicu iepriekš, es lieku katram no jums dejot, jo jebkuram aktierim ir jāprot pareizi kustēties, tas viņam noteikti palīdzēs karjerā.