Pārmaiņu vēji - стр. 9
– Paldies, Pjotr Daņiļč.
«Esi laipni gaidīts, Oļežka,» es atkal nodrebēju. – Sazinies ar mani.
– Tas ir viss, vai es varu iet?
– Noteikti. Un neaizmirstiet, rīt piecos, lai tas būtu gatavs kā durklis. Satiec mani manā teltī. Ienāciet nezvanot, citādi pamodināsiet guļošos.
Es pamāju ar galvu un izgāju no Pjotra Daniliha telts. Tātad, man vēl priekšā puse dienas. Un, ja es zināju, ka naktī gulēšu, tad man vajadzēja lietderīgi izmantot laiku, kas man bija pirms miega. Divreiz nedomājot, nolēmu doties uz Novočerkassku. Pabarošu cūkas (cik jauka nodarbe, es neteicu, ka ar viņām ripos pa dubļiem), un tajā pašā laikā došos ciemos pie draudzenes Mašas. Es viņu neesmu redzējis vairāk nekā nedēļu. Traucējumi.
2. nodaļa. Draudzene
Tātad, Maša…
Es satiku Mašu pirms trim gadiem, lai gan varbūt agrāk, tagad nevaru droši pateikt. Tas bija Novočerkasskā, kur viņa dzīvoja visu laiku no brīža, kad cilvēce pārcēlās pazemē.
Tajā dienā es devos apskatīt cūkas. Šie dzīvnieki ir ne tikai tīri, bet arī ļoti jauki un draudzīgi. Negadījumi, protams, bija. Vienai meitenei pirkstu gandrīz nokoda cūka. Vai no bada, vai kāda cita iemesla dēļ, man nav ne mazākās nojausmas, es neko nesaprotu no viņu psiholoģijas. Agresors tika nomests postā, tas ir, viņi nekavējoties tika nokauti un apēsti, bet pārējie uzvedās vairāk nekā mierīgi.
Mana mīļākā bija un joprojām ir cūka Djuša. Es nezinu, kāpēc es izrādu viņai līdzjūtību, bet fakts paliek fakts.
Ieraugot mani, viņa uzreiz sāk priecīgi čīkstēt un mēģina pārraut žogu, lai ātri pieskrietu man klāt. Un es cenšos viņai katru reizi atnest kaut ko garšīgu.
Bet atgriezīsimies pie Mašas. Mūsu pirmās tikšanās dienā es sēdēju pie pildspalvas un baroju Djušu, kad pēkšņi aiz muguras atskanēja tieva meitenīga balss:
– Ko, tev garšo cūkas?
Es pielēcu – mani tik ļoti nobiedēja šis negaidītais jautājums. Jūs nevarat tā nobiedēt cilvēkus – Kondraška var jūs sagrābt.
Pagriežoties, es ieraudzīju skaistu rudmatainu meiteni ar baseinu rokās. Uz viņas pleciem gulēja divas smieklīgas bizes, un viņas garie sprādzieni gandrīz iekļuva acīs. Pēc tam, runājot ar mani, Maša pastāvīgi šņāca, neveiksmīgi cenšoties noņemt traucējošos matiņus.
«Nu… tas ir…» es vilcinājos. Kā es varu formulēt atbildi, lai viņa nešaubītos, ka es saku patiesību? Es nejutu nekādu bijību pret cūkām. Es arī nepiederēju mežacūku pielūdzēju sektai. Bet es nevaru teikt, ka šie dzīvnieki man riebjas. Vispār kaut kas starp pielūgsmi un riebumu.
«Jā, es redzu, ka jūs neesat vienaldzīgs pret cūkām,» Maša pasmaidīja. – Šī nav pirmā reize, kad es jūs šeit redzu. Mani sauc Marija, kā tevi sauc?
– Oļegs!
«Mēs iepazīsimies,» Maša ar vienu roku cieši satvēra baseinu un iedeva man brīvo rokasspiedienam.
– Vai tu dzīvo šeit? – ES jautāju. Es kā džentlmenis nesasveicinājos ar viņu ierastajā vīrišķīgā veidā, bet paņēmu viņas roku un noskūpstīju to. Mašas vaigi uzreiz kļuva sarkani – viņa acīmredzot nebija pieradusi pie šādas izturēšanās.
– Jā.
«Tas ir dīvaini, bet es nekad neesmu tevi redzējis.»
«Varbūt es vienkārši nepamanīju,» meitene paraustīja plecus un, nolikusi izlietni uz grīdas, pabīdīja to tuvāk cūkām. Četras cūkas uzreiz metās pie ēdiena, kas bija nesaprotams juceklis ar kaut ko, kas izskatījās pilnīgi neēdams. Visvairāk izlietnes saturs man atgādināja sakošļātu maizes mīkstumu, kas izskatījās pavisam negaršīgi. Bet cūkas to ēda, tāpēc Dievs ir viņu tiesnesis.