Pārmaiņu vēji - стр. 31

Bet es pilnveidošos, jo es vairs nevēlos būt tāds, kāds biju šodien. Vecais Oļegs būs pabeigts. Es mainīšos, es apsolu.

Mērķis ir uzstādīts, tagad uz to jātiecas.

* * *

Uzreiz pēc atgriešanās no Dostojevskas es paskatījos uz savu māti. Viņa gulēja savā teltī un nemirkšķinot skatījās griestos. Kad piegāju pie viņas, mamma pievērsa skatienu man un ilgi skatījās, it kā nesaprastu, kas stāv viņas priekšā.

– Kas tur ir? – viņa beidzot aizsmakušā balsī jautāja.

– Mammu, tas esmu es.

– Oļegs?

– Jā.

– Nāc pie manis.

Es notupos blakus mammai un satvēru viņas roku savējā. Ar savu otro, brīvo roku viņa pārskrēja man pāri sejai, uzmanīgi taustīdama manu degunu, matus un ausis. Nevar būt. Galu galā tā dara aklie cilvēki!

«Jā, tas esi tu,» mamma apstiprināja.

Sasodīts, vai tas tiešām ir tik slikti? Vai mana māte kļūst akla? Slimība ir skārusi ne tikai viņas ķermeni, bet tagad arī viņas acis vairs neredz. Un… nē, es nespēju noticēt! Mamma mani, savu vienīgo dēlu, nepazina pēc manas balss. Tas nozīmē, ka viņa arī sāka zaudēt atmiņu. Tikai ne šo…

– Kur tu biji, dēls? Tu ilgi neesi mani apciemojusi.

Es paskatījos uz viņu, uz viņas acīm, un ar katru sekundi arvien vairāk manī nāca atziņa, ka mana māte ir kļuvusi akla uz visiem laikiem un neatgriezeniski. Es baidos, ka, ja mēs atrastos parastajā, parastajā cilvēka pasaulē, pat tur mēs nevarētu viņai atjaunot redzi. Ko lai saka par metro?.. Man atbilde bija jau iepriekš sagatavota, atgriežoties izdomāju savu leģendu.

– Es devos uz Boļševikova prospektu.

– Viens?

– Nē. Kāpēc viens? Es paņēmu līdzi Juru. Mēs tur spēlējām futbolu.

– Vai šodien bija futbols? – Mamma neatlaidīgi turpināja pratināšanu.

– Jā, protams. Citādi mēs nebūtu gājuši.

Mamma apstājās, it kā domājot par to, kādu jautājumu uzdot.

– Bet tik agri mačus nespēlē.

Bet es par šo nedomāju. Tagad bija tikai desmit. Bet tieši šajā laikā spēle parasti sākas. Varbūt man atkal jāmelo mammai un jāsaka, ka patiesībā ir trīspadsmit? Es domāju, ka viņa atpazīst maldināšanu. Iespējams, ka viņa ir kļuvusi akla un puskurla, taču diez vai viņa būs zaudējusi laika izjūtu.

– Kad ierados un bija ap sešiem, palīdzēju sagatavot laukumu mačam, tad viņi nedaudz paspēlējās, un es devos. «Tas ir vienkārši,» es teicu pēc iespējas jautrāk un bezrūpīgāk.

Man likās, ka mamma gribēja vēl kaut ko pajautāt, pat pavēra muti, bet laikam pārdomāja. Un paldies Dievam, man ir apnicis viņai melot.

Agrāk viņa varēja viegli pateikt, vai es meloju vai nē. Kad es meloju, nez kāpēc ļoti bieži mirkšķinu. Neviļus, protams, pat nemanot. Taču mamma pamanīja, un to izpildīt bija ļoti grūts uzdevums.

Es jautāju par savas mātes labklājību. Atbildi varēja paredzēt jau iepriekš – lai cik slikti viņa justos, viņa vienmēr atbildēja: «Labi.» Viņa ne vārda neteica par savu aklumu.

Mēs ar mammu ilgu laiku sēdējām klusēdami, absolūtā klusumā, un no ārpuses bija dzirdams tikai kāds troksnis, bet mēs to neklausījāmies. Katram no mums galva bija piepildīta ar savām domām. Mamma pirmā pārtrauca klusumu.

«Jums šodien nevajadzēja spēlēt futbolu, jo rīt, cik es atceros, jūs dežurēsit.»

– Jā, tieši tā. Es esmu tikai nedaudz, bet, gluži pretēji, tas ir noderīgi.

– Nu, pārliecinieties, ka rīt neesat pārguris…

– Nekas, mammu. «Viss būs labi,» es apliecināju savai mātei, lai gan es pati nebiju pilnīgi pārliecināta par savu vārdu patiesumu. Kas zina, kas vēl mani sagaida. Es toreiz uzskatīju dostojevskas uzbraucienu par parastu pastaigu, bet kas tad galu galā izrādījās?