Pārmaiņu vēji - стр. 13

Dievs, ir lieliski atkal redzēt gaismu. Tagad man tas bija patīkamāk nekā pat pirmais skūpsts.

Un tad atkal pazibēja, bet es vairs nebaidījos, jo zināju, ka tas ir tikai atspulgs no kāda objekta. Es pārliecinoši devos uz vietu, kur redzēju atspīdumu, un atklāju, ka manas rūpes objekts ir… monēta. Un ne jau parasts, neko tādu savā mūžā nebiju redzējis. Tās diametrs gandrīz pārsniedza mana īkšķa garumu.

Es pacēlu monētu no zemes. Viņa bija patiesi gigantiska izmēra un nebija tieva, tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņa svēra daudz. Es paskatījos uz viņu ciešāk. Oho, manā rokā bija PSRS laika monēta ar piecu rubļu nominālvērtību, izlaista 1990. gadā. Tas nozīmē, kāda bija nauda agrāk.

«Tu mani šodien ļoti satraucāji!» – es pārmetoši teicu monētai. Un, lai gan viņa bija paredzami klusējusi, man nez kāpēc kļuva skaidrs, ka viņai manā priekšā ir liels kauns. – Šim nolūkam es tevi ņemšu sev līdzi.

Monēta pārcēlās no grīdas uz manu krūšu kabatu. Es maigi paglaudīju to un priecīgi teicu:

– Tagad tu gulēsi šeit.

Pieci rubļi, šķiet, neiebilda.

* * *

Pārējais mans ceļojums bija bez traucējumiem. Es izgāju uz Novočerkassku, atstājot aiz sevis tuneli, kurā pavadīju kopā divdesmit piecas minūtes. Vismaz tā rādīja pulkstenis, un tas mani vēl nekad nav pievīlis.

Uzreiz pa kreisi es redzēju aizgaldu ar cūkām. Apmēram divi desmiti kuiļu un cūku rosījās ārpus nožogotās teritorijas, satraukti čīkstot un ņurdot. Un tikai viens pāris, nepievēršot uzmanību pārējiem, klusi kādā kaktā darīja kaut ko neķītru. Un pareizi dara, viņi pilda demogrāfisko plānu, nevis kā tie sliņķi, kas grib tikai paspēlēties.

Pārlaidusi skatienu pāri cūkām, es ieraudzīju Djušu šajā čīkstošajā pūlī. Likās, ka viņa arī mani atpazina, kad sāka spiesties cauri ķermeņu kaudzei tuvāk man. Cūkas, kuras Djuša stūma, neapmierināti čīkstēja, bet nekas vairāk. Šķiet, ka viņa ir viņu autoritāte vai kas cits. Neviens viņai nepieskaras, un tikai cienīgākajiem ir tiesības viņu apaugļot.

Djuša iebāza galvu starp žoga līstēm un apmierināti nomurmināja mani sveicinot.

– Sveika dārgā! – es sveicināju pretī un noglāstīju viņu aiz auss. Viņa aiz baudas aizvēra acis, izņemot to, ka viņa nemurrāja kā kaķis. Tad Djuša vērsās pie saviem cilts biedriem, acīmredzot vēlēdamās viņu acīs atrast vismaz skaudības pilienu, jo es nevienu citu tā neglāstu. Taču cūkām nebija ne jausmas, kas notiek pie žoga – viņas ļoti aizrāvās ar savu traci. Un vēl jo vairāk, tas saldais pāris, kurš pildīja demogrāfisko plānu, nedomāja par Djušas laimi. Viņi paši jutās ļoti labi.

– Tu nevienam neesi vajadzīgs, nabaga puis! – skumji teicu. Djuša šņāca, nāsis izpletinot, purns nervozi raustījās. Tādējādi viņa, šķiet, gribēja teikt: «Ak, nāc, viņi visi! Es viņiem noorganizēšu kaut ko citu!» Bet es skaidri redzēju, ka no viņas acs kaktiņa tievā strūkliņā tecēja viena vienīga asara. – Neuztraucieties, viņi nav tā vērti.

Es pagriezos un devos uz telšu pusi – es tomēr gribēju apciemot Mašu. Bet, sajutis skatienu uz muguras, viņš uz brīdi apstājās un pār plecu teica:

– Neuztraucies, es drīz nākšu.

Vai Djuša mani saprata vai nē, es nezinu. Viņa laikam saprata, viņa ir gudra cūka.

Kad teicu, ka drīz atgriezīšos, es mazliet meloju. Es plānoju pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar Mašu. Ir pagājusi nedēļa kopš mūsu pēdējās tikšanās. Ar viņu bija daudz par ko runāt…