Nosaukts par eņģeli - стр. 8

Tā nu draugi dalījās savās bēdās un priekos, tērzējot pa telefonu vai pastaigājoties ar ratiem pa rotaļu laukumu, kas atrodas tieši pretī viņas mājas logiem.

Rokas šūpoles skumji čīkstēja, it kā nožēlojami lūdzot, lai tās ieeļļo.

Nobružātā smilšu kaste, kas vairākus gadus nebija piepildīta ar smiltīm, bērnus spēlēties nepievilināja. Šeit atpūtās tikai klaiņojoši suņu bari: naktī tie gulēja, bet pa dienu zem sēnītes slēpās no svelmes saules.

Pāris vecos soliņos vienmēr atrodas mātes, kas pieskata savus bērnus. Bērnu kliedzieni un zvanošie smiekli jaucās ar māšu kliedzieniem, kas vēro savas atvases. Troksnis uz vietas saglabājās līdz vakaram.

Taču arī naktī miera nebija tuvējo māju iedzīvotājiem.

Apkārtnes “elite” plūda uz atbrīvotajiem soliņiem ar pilnām somām ar alkohola pudelēm un uzkodām līdzi. Svētki izvērtās par trokšņainām pulcēšanām un lamāšanos.

Un, tikai, tikai no rīta, saulei lecot, iestājās apburošs klusums, kura graciozitāti sabojāja pēc vētrainas nakts atstāto zemisko pēdu attēls atkritumu un tukšu pudeļu veidā.

– Sveiks, kā iet mūsu mazulim? – Andželīna jautāja draudzenei.

– Jā, es atkal neļāvu tev naktī gulēt, kliedzot kā upuris. Un kas viņam vajadzīgs? Šķiet, ka viņš ir labi paēdis un sauss, bet viņš joprojām kliedz. Kā jums tur klājas? Kas jauns?

– Ko jaunu varu dabūt? Jūs zināt.

– Un šodien es sapņoju par Vitju. Tas ir tā, it kā viņš būtu pametis savu sievu un atgriezies pie manis un sava dēla. Es pat negribēju pamosties.

– Jā, varbūt pravietisks sapnis, kas zina.

Vai pieteicāties alimentiem?

– Nē, es negribu. Lai viņa sirdsapziņa viņu moka, ka viņš pameta savu dēlu. Man palīdz vecāki, paši audzināsim.

– Nu velti. Viņam nav sirdsapziņas; ja tā būtu, viņš tev to nebūtu darījis.

"Es joprojām viņu mīlu un zinu, ka arī viņš mani mīl." Es vienkārši kļūdījos, viss var notikt, es joprojām esmu jauns un karsts. Kad viņam būs trīsdesmit gadu, viņš atcerēsies par savu dēlu, jūs redzēsiet.

– Nu labi. Viņš atcerēsies, jā. Labāk par to neuztraucieties. Tagad Vitjuška nedaudz izaugs, jūs atradīsit viņam citu tēti.

"Vai svešinieks mīlēs savu dēlu tā, it kā viņš būtu savējais?"

– Varbūt tā būs.

Meitenes runāja un nepamanīja, kā bija pagājusi stunda. Pienācis laiks katram skriet savās darīšanās – tik nesvarīgās, bet vajadzīgas.

Viens dosies aprūpēt mazuli, otrs – pieaugušu mīļoto. Un sabiedrība nosodīs abus. Viens no tiem bija par bērna audzināšanu bez tēva. Otrais par to, ka nestrādā un nerūpējas par mammu. Viņa tevi dzemdēja, audzināja, tāpēc esi laipns, tagad pieskati viņu līdz mūža beigām, lai kas arī nenotiktu un lai cik grūti tev būtu, nežēlo un nesūdzies.

Kamēr pats nomirsi, rūpējies un pabaro savu māti.

Vai ir pareizi upurēt sevi vecāku labā? No vienas puses, viņi mums deva dzīvību, un mēs esam par viņiem atbildīgi. Turklāt lielākā daļa mīl savus radiniekus un dažreiz ir gatavi atteikties no savas laimes savas dzīvības dēļ.

Vai varbūt nevajadzētu likt uz meitas mīlestības altāra visu: personīgo brīvību, radošumu, mīlestību, ceļojumus, pašrealizāciju?

Vai tad cilvēks nav dzimis, lai vispirms nodzīvotu savu dzīvi, un vai vecākiem dzīvē nav svarīgākais redzēt savus bērnus laimīgus?

Vai tas ir normāli? Katrs domā savādāk. Katram ir sava patiesība.

Protams, viss ir atkarīgs no naudas, un, ja jums tā ir, varat samaksāt par auklītēm un aprūpētājiem, vai arī varat nosūtīt uz labu, dārgu invalīdu internātskolu. Nauda ir brīvība, ar to tu esi karalis un dievs. Un dzīve kļūst vieglāka, un ēdiens ir saldāks.