Nosaukts par eņģeli - стр. 22

Par laimi vai nē, Roberts tajā dienā neparādījās mājā.

Bet, neskatoties uz to, Marija Petrovna nolēma pievienot savu mušu ziedē:

"Andželin, man kaut kas ar tevi jāapspriež," mājsaimniece noslēpumaini sacīja.

Es biju pārsteigts:

– Nebiedē mani, kas tas ir?

"Es pamanīju, ka mūsu īpašnieks neskatās uz jums kā parasti." Un tu viņam uzsmaidi atpakaļ. "Lai arī kas slikts notiktu," viņa teica sazvērnieciskā tonī.

– Par ko tu runā? Es nesaprotu," es biju neizpratnē.

– Lai arī kā viņš tevi maldinātu un izmantotu. Vai jūs zināt, cik meitenes es atvedu šeit uz vienu nakti, pēc tam pazudu? Es gribēju jūs brīdināt.

"Kāpēc tu neuztraucies, man ir galva uz pleciem," es protestēju.

– ES ceru. Es brīdināju jūs būt uzmanīgiem.

– Paldies, viss būs labi.

Patiesībā šie vārdi mani ne tikai sarūgtināja, bet arī aizvainoja. Man pašai ir slikti, ka varēju iemīlēties tādā cilvēkā. Staigājot apkārt, laužot meiteņu sirdis, zinot, kā maldināt. Acīmredzot viņš nav eņģelis. Caur ķermeni pārskrēja drebuļi, prāts cīnījās ar sajūtu, smadzenes ar sirdi.

Un tagad ko es varu darīt? Atteikties no mīlestības? Tas ir ļoti grūti.

Nākamajā dienā es viņu redzēju. Viss bija kā parasti. Viņš jautri sarunājās ar mani un Mariju Petrovnu, ik pa laikam pienākot pie attēla un norādot, kur būtu labāk gleznot to vai citu tēmu. Paklausīju klientam un izpildīju viņa iegribas. Pat ja viņa pati visu redzēja savādāk. Esmu piespiedu putns, kurš maksā, tas sauc melodiju, tā teikt.

Man likās, ka viņš bija pavisam aizmirsis par mūsu skūpstu. Nu, protams, kāpēc atcerēties, jo viņam bija daudz šādu skūpstu, žēl, ka ne ar mani. Diez vai viņš kaut ko jūt pret mani. Visticamāk, es esmu viens no daudziem.

Roberts pēkšņi piecēlās no aizmugures.

– Ejam pastaigāties pa dārzu? – viņš jautājoši un spēcīgi teica.

"Ejam," es paklausīju.

Mēs gājām klusēdami, klusi ieelpojot pavasara aromātus. Kukaiņi zumēja, putnu tēviņi dziedāja, skaisti aicinot mātītes ar savām trillēm. Viss bija smaržīgs un aicinošs atvērt savu sirdi mīlestībai.

– Ejam apsēsties uz soliņa, blakus jasmīnam. No tā paveras skaists skats uz krāsainu tulpju izcirtumu,” sacīja Roberts.

"Jā, ļoti skaisti," es teicu, apsēžoties uz koka sola.

"Vai atceries, kad es tevi tajā dienā redzēju uz tilta?" – Roberts atvērās. – Es devos uz darbu un domāju par savām problēmām. Par to, ka atskaites nav gatavas, līgumi nav parakstīti, un ka vispār man šis darbs ir līdz velnam garlaicīgi. Tā nav mana darīšana. Visu mūžu esmu interesējies par mūziku, pat pabeidzu augstskolu ar to saistītu specialitāti.

Mans tēvs bija pret to, ka es spēlēju nopietni. Viņš uzskatīja, ka būt mūziķim ir necienīgs darbs. Kā hobijs jā, bet uz mūžu vajag kaut ko stabilu, kas nes labus ienākumus. Viņš mani pieņēma darbā savā uzņēmumā būvmateriālu ražošanai, uzreiz vadošā amatā – par viņa vietnieku. Es nevarēju ar viņu strīdēties, viņš vienmēr bija autoritāte mūsu ģimenē. Pēc tēva nāves es tiku paaugstināts par direktoru, jo būtībā esmu viņa īpašumu saņēmējs. Tas ir, mans tēvs bija astoņdesmit procentu akciju īpašnieks, tās pašas, kuras man mantojumā.

– Tātad jūs esat mūziķis? Arī radošs cilvēks, tāpat kā es. Kādus instrumentus tu spēlē? – Es biju sajūsmā.

– Galvenokārt uz ģitāras, bet varu spēlēt arī klavieres, nedaudz uz bungām.