Nosaukts par eņģeli - стр. 12
– Ozol, kas man jādara? Es nevaru nedomāt par Robertu. Zini, viņš izglāba manu dzīvību.
Man viņš noteikti ir jāatrod, citādi man nav miera.
Un pat ja es uzzināšu, ka viņš nav brīvs un ka viņš mani nemaz neatceras, tā būs auksta duša, kas noliks manas smadzenes vietā un atdzesēs manas sakarsušās sirds degsmi.
– Ko tu teici? Aizmirsti viņu?
Nē, ozol, es to nevaru. Tad iemāci man aizmirst?
Nezinu kā? Tāpēc es nezinu.
Es īsti nevēlos atgriezties mājās. Bet rīt ir svarīga diena, pirmo reizi šogad došos uz pludmali pārdot savas gleznas. Vajag arī nedaudz pagulēt.
Rīts pienāca ātri, jo nevarēju aizmigt. Ātri izdzērusi tasi šķīstošās kafijas ar pienu, viņa savāca mantas, iesaiņoja gleznas maisos un devās uz krastmalu.
Vēl nebija tik tālu, bet lietas joprojām jutās smagi. Centos iet ātrāk, lai nesaskrietu vēlreiz ar draugiem un kaimiņiem. Kāpēc es baidos, ka es tos nozagu? Tas arī ir darbs, lai paši pamēģina un kaut ko uzzīmē.
Pludmalē bija teltis, kurās tirgoja visādus niekus, piemēram, magnētus un suvenīrus. Kreisajā pusē stāvēja sieviete, kas tirgoja saulesbrilles. Labajā pusē vecmāmiņa tirgoja pītās salmu cepures, skaļi saucot pēc pircējiem.
Ļaujiet man stāvēt viņai blakus, viņa tik skaļi kliedz, varbūt viņi mani pamanīs?
Es iekārtojos, vicinājos ar esošajām septiņām pabeigtajām gleznām, apsēdos uz maza saliekamā krēsliņa un sāku gaidīt, kad cilvēki ieinteresēsies un kaut ko nopirks.
Cepures tika pārdotas ar blīkšķi, manas gleznas gandrīz nevienu nesaista.
Vieni prasīja cenu, citi vienkārši skatījās, it kā izstādē, bet neviens nepirka.
Melnie zēni skraidīja pa pludmali, ubagodami garāmgājējiem naudu saldējumam. Es nezinu, ko viņi vēlāk nopirka par izlūgto naudu, bet viņu nozveja nebija slikta.
Bija vairāk žēlsirdīgu cilvēku nekā tie, kas čigānu bērnus kā kaitinošas mušas slaucīja nost.
Pieaugušie čigāni mocīja neprecētās meitenes, lai liktu laimīgām saderinātajām. Cik interesanti bija tas, ka viņi uzminēja, ka meitene nav precējusies? – Acīmredzot instinkts.
Jo viņi nekad nav kļūdījušies ar savu izvēli. Meitenes labprāt zeltīja čigāniem rokas, nonākot profesionāļu hipnozē, un dažas pat lūdza viņām pašām zīlēt.
– Meitiņ, ļauj man pastāstīt tavu laimi? "Ak, es redzu, ka tu esi iemīlējusies puišā," viena no čigānu meitenēm pieskrēja pie manis, čaukstot savu krāsaino svārku malu gar smiltīm.
Paliecusi galvu pret mani, viņa čukstēja man tieši ausī:
– Nemīli viņu, ak, tu cietīsi kopā ar viņu.
Šis puisis sagādās daudz sāpju, jums nebūs laika noslaucīt acis no asarām.
– Man nevajag minēt! Es neticu zīlēšanai! Dodieties meklēt klientus citur! – es iekliedzos.
– Apzeltīt savu pildspalvu, iedod man vismaz simts rubļu par patiesību. Mana zīlēšana ir patiesa. Es tev visu pastāstīšu.
– Atkāpies! Man tas ir apnicis! Un man nav naudas.
"Nu velti," čigāniete pakratīja galvu.
– Es tev saku, ej ārā!
Čigāne klusēdama devās prom, meklējot jaunu upuri, un es viņu pieskatīju, dusmās kļūstot purpursarkanai.
Tātad pagāja nedēļa. Nedēļas laikā netika pārdota neviena glezna.
Es nevarēju izturēt daudz laika: neviens neatcēla mājas darbus un rūpes par manu māti.
Tātad piektdienas darba diena tuvojās pusdienām. Ir pienācis laiks sakravāt mantas un doties mājās.
Pēkšņi pienāca vīrietis melnā uzvalkā un teica: