Nodevība. Es atmaksāšu! - стр. 14
Man kļuva slikti no vēdera. Tas bija arī tāpēc, ka Stass mani tagad bija padarījis par kādu skvoteri, kas man izšķērdē sava vīra naudu. No otras puses, tas ir pilnīgi normāli, ka vīrietis savai sievietei pērk saderināšanās gredzenu. Viņš strādā, lai uzkrātos dārgākam un skaistākam, uzkrāj kāzām, ja viņam nav līdzekļu, lai izgaismotu tās plaši un tā, kā viņš vēlas… Tas mēs ar Maksu esam tie, kam viss ir otrādi un uz priekšu. Es biju galvenā ģimenes apgādniece, nevis viņš. Un mēs galu galā izjukām. Vai tas tiešām ir iemesls? Vai tiešām tāpēc, ka es pelnīju vairāk naudas nekā viņš, Makss sāka mani krāpt? Ka es liku viņam justies sliktākam, neveiksmīgam, otršķirīgam. Nevis vīrietis un ģimenes galva, kā tam bija jābūt tradicionālajās ģimenēs, bet.....
– Viņš neko neteiks! – es dusmīgi atkārtoju un izaicinoši skatījos uz Stasu.
Viņš smējās:
– Vai jūs viņu nogalinājāt? Vai jūs ar asu tēraudu caurdūrāt viņa melno sirdi?
– Nē, viņa to nedarīja.....
Droši vien es to biju pateikusi tā, ka Stass pat palēnināja tempu, pārtrauca riņķot ap mani un tagad tikai šūpojās mūzikas ritmā, vienlaikus ļoti uzmanīgi un nedaudz neatlaidīgi raugoties man uz seju. Viņa labās rokas pirksti, kas uzreiz šķita ļoti karsti, cieši saspieda manus ledus pirkstus, bet kreisā plauksta nogūlās man uz vidukļa, ko sedza tikai melnās kokteiļkleitas plānais zīds.
– Domāju, ka savā ceļojumā es kaut ko palaidu garām? Tu?
– Es esmu šķīries, Staņislav Dmitrijevič. Burtiski kopš vakardienas.
– Tātad jūs vienkārši devāties uzreiz brīvā dabā?
– Pēc draugu ieteikuma…
– Nopirka jaunākās markas Moskvich automašīnu?
– Man noteikti ieteica noķert adrenalīna vilni, bet pat man Moskvich ir pārāk liels ekstrēms.
– Tātad vilnis… Tev taisnība, reizēm tas ir… noderīgs. Mmm. Tad vai vēlaties turpināt?
– Ko jūs ar to domājat?
Kaut kāda iemesla dēļ sākumā domāju, ka runa ir par deju, kurā Stass mani gandrīz piespiedu kārtā bija ievilcis. Tāpat kā pirmajā mūsu tikšanās reizē… Vai arī tā bija? Ko viņš domā? Turpināt ko?
– Es piedāvāju jums vēl vienu spēli, Jeļena Georgijevna. Kāršu spēli.
– Bet jums ir taisnība, Staņislav Dmitrijevič: es esmu zaudējis. Man nav pilnīgi nekā…
– Jūs esat pārsteidzoši neziņā par uzņēmēju. Mani neinteresē tava nauda. Mani interesē jūs. Vai drīzāk – tava miesa.
Tas bija tik tiešs un atklāts, ka es pat nebiju aizvainots. Ko Olga Sergejevna stāstīja par terapeitiskajām īpašībām, ko viņai sniedzis šūpošanās ar pirmo sastapto puisi, ar kuru viņai nācies slaidi, līksmi…?
– Vai jūs ierosināt man kļūt par jūsu mīļāko, Staņislav Dmitrijevič?
– Dievs pasargā! Ar savu temperamentu? Nē.
– Tad par ko tas ir?
9. nodaļa
– Tavs ķermenis pret manu naudu. Tu uzvarēsi – un es samaksāšu tavas parādsaistības citiem spēlētājiem, un pēc tam, iespējams (mēs par to vēl apspriedīsimies), es apmierināšu tavas vajadzības un piedāvāšu tev ievērojamu maksājumu to atmaksai. Es vinnēju – un tu apmierini manas vēlmes, kā es to darīšu. Vietā, ko es pateikšu, un laikā, ko es noteikšu.
– Es joprojām varu izlīdzināties! Es vienojos ar pārējiem…
– Žēl, ka tas pie jums nonāca pārāk vēlu! Atvainojos…" Viņš apstājās, izvilka no kabatas telefonu, paskatījās uz ekrānu, uz kura mirgoja ziņa, un gaļīgi pasmaidīja. – Jā! Tas ir mazliet vēlu. Jau labi tevi pazīstot, es biju proaktīvs un tikko izpirku visu tavu šodienas zaudējumu. Tagad esmu jūsu vienīgais kreditors. Nu? Kas tas būs? Karš vai kauns?