Размер шрифта
-
+

Nekromantijas kļūdas robeža - стр. 20

Tālumā stiepās pilsētas mūri. Galvaspilsēta, kā es pats sapratu un kā apliecināja Taiška, no tāda attāluma atgādina viduslaiku Eiropas pilsētiņu. Nekromagu, zagļu princešu un citu ļauno garu akadēmija atradās tālumā, tieši aiz meža, kuram gājām garām. Taču mēs nedevāmies uz pilsētu – Elriks krustojumā nogriezās pa labi. Es negribēju uzdot jautājumus, bet, tuvojoties mērķim, es pamazām sāku uztraukties.

Nekromanta māja vai pareizāk saukta par tās īpašumu nelīdzinājās rāpojošai viduslaiku pilij. Un tas ir tieši tas, kas zemapziņā tika gaidīts. Nekas tamlīdzīgs. Diezgan skaista ēka no attāluma, pāris stāvu augsta, kas atrodas zemā teritorijā, bija milzīga un nemaz nebiedējoša. Un viņa priekšā esošais ziedošo ābeļu dārzs nepalīdzēja situāciju saasināt. Vienīgais, kas mani traucēja, bija augstais žogs. Jo tuvāk nācām, jo vairāk tas slēpās, un bez ziedošajām ābelēm un diezgan patīkamā izskata savrupmājas palika tikai bezgala augsts žogs. Kāpēc, varētu jautāt, māju norobežot ar tādu aizsardzību, ja nav ko slēpt? Un ja tas nav veids, kā novērst neuzmanīga sulaiņa vai nejauša viesa bēgšanu. Šīs domas nevarēja neuztraukties, un gaidāmā tikšanās vēl nesolīja neko jautru.

Pie vārtiem stāvēja sargi – divi vīrieši, kuri atpazina Elriku un vienaldzīgi pamāja viņam ar roku. Protams, nelietis nemeloja, vismaz par to, ka viņš šeit strādāja nepilnu slodzi. Vārti ar čīkstēšanu atvērās, ielaižot mūs iekšā. Nolaidusi galvu, es steidzos panākt Elriku un centos ignorēt skatienus. Tomēr mans izskats atstāja skatītājiem tiesības vismaz būt pārsteigtiem.

Un vēl viens izbrīns: šur tur iekšā bija cilvēki. Vieni strādāja dārzā, citi slaucīja celiņus. Tas vismaz deva cerību, ka zvērības šeit nenotiek visu laiku. Vai nav iespējams apmācīt tik daudz cilvēku klusībā vērot zvērības? Vai arī es tikai mierināju sevi ar šo domu. Tayishka, kas ilgu laiku bija klusējusi, pēkšņi čukstēja:

– Es baidos, Ol… es nesaprotu, kāpēc man ir tik bail…

– Jā. Laicīgi – man nebija viņas žēl. «Tas ir pat dīvaini, ka jums bija bail tagad, nevis pēc tam, kad no jums tika nogriezts trešais gaļas gabals.»

– Bet nekromanti var būt laipni, vai ne? – Viņa mani nemierināja, viņa mierināja sevi.

– Varu derēt, ka tādi ir. Tāpēc viņus sauc par nekromantiem, kas tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē «labsirdīgs filantrops».

– Kurš ir labsirdīgs?

«Tev vajadzētu paklusēt, Tanjuka.» Ar jūsu palīdzību mēs nokļuvām šajā nekārtībā.

Elriks satvēra mani aiz rokas un pavilka uz priekšu. Mājā, kur sākumā bija milzīga un mājīga viesistaba, tad kaut kādā gaitenī – jau drūmāks, cits gaitenis, pēc pagrieziena vēl viens, un beidzot iegrūda priekšnamā. Arī milzīgs, bet tam nav nekāda sakara ar pirmās istabas komfortu. Apkārt pelēkas akmens sienas, akmens galds un akmens krēsli. Un ne dvēseles. Kamēr es skatījos apkārt, aiz manis atskanēja durvis. Es strauji pagriezos, bet aiz manis stāvēja tikai smaidošs Elriks.

«Šo ir labvēlība, ko man lūdza mans brālēns Sciacca kungs.»

– ES redzu. Labi darīts, Elrik. Es tevi gaidīju, Tayishka. Laiks atmaksāt parādus.

Un tikai pirms sekundes nebija neviena, no kurienes tagad atskanēja balss. Bet es nepagriezos – es sastingu. Mūsu kopīgā apziņa ar Tayishka uzreiz izveidoja attēlu. Dmitrijs Aleksandrovičs, ļoti līdzīgs nekromantam no bērnības… Nekromants, kurš pirms vairāk nekā divdesmit gadiem reģistrēja Taišku kā parādnieku… Un šī balss, pārāk līdzīga Dmitrija Aleksandroviča balsij… Es precīzi zināju, kura seju, ko es redzētu, kad es pagriezos. Un man ir vienalga, ka Elriks aprakstīja kādu vecu vīru. Kā es varu zināt, kā viņi šeit uztur savu jaunību?

Страница 20