Miroņa miljoni - стр. 22
Jaunais vīrietis atvēra durvis un izliecās. Tikai pāris metrus no viņa pacēlās sūnaini meža stumbri.
– Skaties, ja tu neatgriezīsies, es sabojāšu viņas seju! «Pēc toņa, kādā šis bandīts ķērca, nebija šaubu, ka viņš savus draudus izpildīs.
«Denis, lūdzu, nepamet mani,» Natālija sacīja ar asarām.
«Nebaidieties, viss būs labi,» atbildēja jauneklis.
Pēc minūtes viņš jau ložņājās, notupās starp kokiem un no zemes spraucās uz āru. Lietus tikko bija mitējies un koki pilēja. Auksts vējš pūta brāzmās. Deniss gāja kādus desmit metrus, kad pēkšņi izdzirdēja zara krakšķēšanu pa labi. Tas skaidri kādam salūza zem kājas!
Izlūks sastinga. Tad viņš noliecās vēl zemāk un virzījās uz priekšu gandrīz četrrāpus.
Vispirms viņš ieraudzīja cigaretes gaismu. Un tikai tad, ieskatīdamies tumsā, viņš pamanīja svešiniekus. Viņi bija trīs. Divi sēdēja, trešais ar atsegtu īsi nogrieztu galvu staigāja un smēķēja. Tas bija zem viņa kājām, ka zari ik pa laikam krakšķēja. Visas trīs sejas bija pagrieztas pret māju.
Deniss atkāpās, pagriezās pa kreisi un pēkšņi atkal apstājās. Apmēram sešus metrus tālāk atradās cita grupa. Visi tupus, atspiedušies pret kokiem. Daži smēķēja, citi gulēja.
Izlūka pieri klāja auksti sviedri. Situācija izrādījās daudz nopietnāka, nekā viņš domāja. Dzīt šurp tik daudz cilvēku, un tas viss kaut kāda čemodāna dēļ… Deniss kādu minūti ievilka elpu, tad rāpoja tālāk. Pēc piecdesmit metriem, nevienu nesatiekot, viņš piecēlās kājās. Priekšā mežs bija skaidrs! Viņam izdevās tikt cauri kordonam!
Viņš devās atpakaļ. Nokļuvis bīstamajā zonā, viņš atkal notupās un kustējās cik vien klusi vien spēja. Viņam priekšā, tumsā nemanot, garām gāja vīrietis ar īsiem matiem ar cigareti, piegāja pie partneriem un klusi runāja ar vienu no viņiem. Deniss turpināja iet savu ceļu. Līdz šķūnim bija palikuši tikai daži metri…
Īsmatainais vīrietis izmeta līdz pusei izsmēķēto cigareti un devās taisni uz Denisa pusi. Jauneklis sastinga, nolieca galvu un piespiedās pie koka, gandrīz saplūstot ar to. Svešinieks gāja lēnām un pēkšņi apstājās divus soļus no izlūka. Korabļeva sirds dauzījās ausīs. Svešinieks vilcinājās tikai mirkli, bet Denisam tā šķita kā mūžība. Viņš gāja tālāk, un jauneklis palika sēžam, ledainos sviedros. Viņš droši vien būtu tā sēdējis visu nakti, ja nedomātu par Natāliju, kura viņu gaidīja un kurai bija vajadzīga viņa palīdzība. Ar gribas piepūli viņš piespieda sevi kustēties. Pēc pāris minūtēm viņš izlīdis pa pusatvērtajām šķūņa durvīm un, kaut kam paklupis, nokrita pie bēgļu kājām, kas viņu gaidīja.
– Klusi! Čaks nošņācās. – Viņi ir šeit, netālu!
Pārliecinošā vājuma dēļ Korabļevs nevarēja piecelties.
«Jūs varat nodot,» viņš beidzot teica. «Šajā pusē sēž divas grupas, starp kurām ir kādi desmit metri brīva meža. Mēs izlīdīsim cauri tumsā.
– Varbūt varam palikt? – Natālija stostījās. – Mums ar Denisu nav nekāda sakara… Viņi mūs neaiztiks…
«Mīļais, tu pats redzi, cik daudzi no viņiem šeit ir aizvesti,» Čaks atbildēja klusā, draudīgā balsī. – Vētra ir strauji uztvērusi. Un, ja esi foršs, tad esi mierīgs: viņi neatstās nevienu liecinieku vai pēdas… Šīs kuces domā, ka es sadalīšos! – viņš dusmīgi piebilda. – Jā, es labprātāk nomiršu!
«Jūs varat izturēt, tas ir pilnīgi iespējams,» Deniss atkārtoja.