Miroņa miljoni - стр. 19

– Man nav nekā. Ej un meklē.

– Pa labi. Šeit jums nav nekā, izņemot dažas izmaiņas – dažas pakas. Jūs tos izņēmāt no sava kofera tējai un tabakai, vai man ir taisnība?

Čaka seja kļuva pelēka, acis kļuva durstīgas.

– Neņemiet mani uz izrādi! Man nav tās naudas, labi? Nē! Gogs nometa ceļasomu un grasījās steigties tai pakaļ, taču viņam nebija laika. Policisti mums ir uz astes. Goga sāka visu šo putru, pajautā viņam!

«Čak, nerunāsim muļķības, mēs zinām visu,» Gnuss pietupās. Viņš paskatījās uz pistoles stobru kā boa pīpē un nebeidza smieties. – Tu gribēji tikt prom no mums, apgulies, vai ne? Bet redz kā sanāca. Puišiem mentoringā ir savi cilvēki, viss sanāca, un tikt pie tevis izrādījās nemaz tik grūts uzdevums. Džips nav adata, policisti to tovakar atrada, bet pie stūres – nogalinātais Gogu. Bet jūs nebijāt, un nebija arī čemodāna… Bet neuztraucieties, cilvēki mēģināja panākt, lai mentori izbeidz lietu. Viss tika vainots Gogai. Bet mēs zinām, kā tas notika.

«Es neesmu saistīts ar koferi,» Čaks nomurmināja.

Viņa roka ar pistoli kļuva vājāka, un purns turpināja nolaisties.

«Mēs uzreiz sapratām, ka jūs esat šeit kaut kur.» Tu nevarēji tikt vaļā ar savām brūcēm un lielo koferi…

– Īsāk sakot, stulbi! – Čaks pēkšņi kļuva nikns. – Man nav naudas, bet, ja jūsu draugi vēlas mani paņemt, ļaujiet viņiem mēģināt! Es nosūtīšu duci jūsu uz nākamo pasauli!

Viesis iesmējās.

– Kā tu viņus nosūtīsi uz nākamo pasauli? Kruķis?

– Izslēdzies, velniņ! – Un Čaks, grimasēdama, nospieda sprūdu.

Šāviena vietā atskanēja sauss klikšķis. Čaks nospieda vēlreiz, un atkal ar tādu pašu panākumu.

Gnuss klusi iesmējās.

– Nevajag trakot. Jūsu bedre jau ir iztīrīta, un visas lodes ir izņemtas no lielgabala.

Čaks, zvērēdams, nolaida nederīgo pistoli.

– Kad viņiem bija laiks? – meitene čukstēja Denisam. «Es šeit esmu bijis gandrīz visu laiku un nevienu neesmu redzējis…

Gnuss pēkšņi pārstāja smieties.

«Tu nekur nebrauksi, Čak.» Tāpēc būsim jauki. Tu parādi, kur ir paslēpti «zaļie», un neviens tev nepieliks ne pirkstu.

Čaks paskatījās uz jaunpienācēju ar asinīm piesātinātām acīm.

– Bet man nav tās naudas. Gogs izmeta savu koferi pa ceļu, kad policisti mums sekoja.

– Tu dari muļķības, dārgā.

– Es neko nezinu.

– Zini, un tu mums visu izstāstīsi. Mēs to vēlamies labā nozīmē. Mēs jums iedosim daļu naudas.

– Vilki! Piekāpies!..

Čaks pēkšņi sarāvās un sēkdams nopūtās un apgūlās uz pakāpiena. Viņa ķermenis krampji raustījās, uz lūpām parādījās putas.

Natālija, nolēmusi, ka viņš mirst, klusi kliedza.

«Es te noliecos bez platuma…» Čaks ievaidējās. «Man vairs nav spēka… Iedevu ārstam foršu naudu tikai par vienu degvielas uzpildes staciju, bet viņš pagriež seju…

Putas plūda no viņa atvērtās mutes uz krūtīm. Viņš noliecās, tad strauji iztaisnojās un atmeta galvu atpakaļ tā, ka pakausī atsitās pret pakāpienu.

Gnuss piegāja pie viņa.

«Šie ārsti nevilcinās ar mūsu slimībām.» Paņemiet mugurkaulu. Lai tā būtu, izmantojiet to.

Viņš ievietoja divas ampulas Čaka plaukstā. Viņš satvēra tās, iebāza vienu ampulu kabatā, bet otru iebēra šļircē, kuru Gnuss viņam izpalīdzīgi pasniedza. Pēdējā brīdī, pirms iebāza vēnā adatu, viņš sastinga un piesardzīgi paskatījās uz nakts citplanētieti.

«Nebaidies, mans draugs, tā nav inde,» Gnusa mute atkal pārvērtās smīnā. – Zini, mums tava dzīvība tagad ir vērtīgāka par visām Ēģiptes bagātībām, kā mēdza teikt nelaiķis Kuzmins…